Anda Līce: Aizstāšana kā ienesīga nodarbošanās visos līmeņos 12
Skatoties uz Ziemassvētku eglēm no attāluma, sākumā pat grūti saprast – ir īstas vai nav. Vai tikai ugunsdrošības apsvērumu dēļ dzīvo zaļumu no Ziemassvētkiem izspiež sintētiskais? Neīstas ir ne tikai egles. Aizstāšana kā nodarbošanās, par kuru daudzi nekaunas saņemt nesamērīgi lielu algu, ir tik izplatīta, ka par to brīnās varbūt vairs vienīgi bērni. Pieaugušie pieraduši, ka – jo dārgāks ir kāds projekts, jo lielāks čiks sanāk. Ka ar naudu saistītās lietas tiek turētas vislielākā slepenībā. Ieilgušais smuko bildīšu laiks mērdē nost jebkādu uzticēšanos. Viss it kā aprēķināts, saskaņots, apstiprināts, taču, tiklīdz sākas īstenošana, sākas arī ķibeles.
Ak jūs nezināt, ko Latvijā darīs bēgļi? Te ir detalizēta programma, kā mēs viņus atlasīsim, mācīsim, integrēsim, kā ar viņiem strādāsim individuāli un palīdzēsim iemīlēt Latviju. Klusums iestājas tad, kad ierēdņiem pajautā, kādā valodā viņi domā ar bēgļiem sarunāties, un smiekli atskan, kad ierēdņi stāsta, ka tos, kuri neparko negribēs te iedzīvoties, sūtīšot atpakaļ. Kā tādas uz nepareizu adresi pienākušas pakas. Vai valdībai ir godīga atbilde, kā integrēt citas rases, kultūras un reliģijas cilvēkus, ja pat daudzus gadu desmitus Latvijā dzīvojošie joprojām ir ārpusnieki? Ja kaut daļu no bēgļu programmā paredzētās uzmanības pirms gadiem piecpadsmit būtu saņēmuši šejienieši, ja valdības ieklausītos zinātniekos, kultūras darbiniekos, mediķos un skolotājos, tik daudz valsts pilsoņu nebūtu aizbraukuši prom, uzņēmējdarbību līdz zemei nenogrieztu nodokļu šķēres un lielveikalu ķēdes nežņaugtu nost vietējos ražotājus.
Latvijas dibināšana bija grandiozs ilgtermiņa projekts, un šodien šķiet gluži neticami, ar kādu pašaizliedzību, sākot ar ministriem un beidzot ar zemniekiem, tam nodevās cilvēki. Spriedelējumi, ka tagad ir citi laiki, nav nekāds attaisnojums nolaidībai un bezdarbībai. Viss sākas ne jau laikos, bet cilvēkos. Šodien ir ļoti daudz mazu ideju, bet trūkst lielās, kas ir kā augstu uzvilkts karogs, kuru var ieraudzīt, vien acis paceļot uz augšu. Ar Latviju šodien izrīkojamies kā ar īstermiņa projektu – daudziem Saeimas deputātiem tas ir četru gadu garumā, ministriem līdz nākamajai rotācijai vai valdības krišanai. Kāda tur augstākā ideja, ja, sajūtot tuvojamies valdības krišanu, dažs labs kā jātnieks vesternos lūko auļojumā pārsēsties citā zirgā!
Kad jūtos pagalam nogurusi, klausoties amatpersonu izvairīšanos no tiešām atbildēm un bezgalīgajiem “it kā”, es ar skatienu meklēju kādu cauri pirmajam sniegam vīdošu spirgtu ziemāju lauku. Tur viss ir pa īstam, un miers ir īslaicīgs – tikai līdz pavasara saulei.
