Viss sākās kā spēle. Saruna ar grāmatas “Zelenskis. Biogrāfija” autoru 13
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis šobrīd ir viens no atpazīstamākajiem politiķiem pasaulē un Rietumos arī viens no populārākajiem, varbūt pat populārākais.
Tagad, gada nogalē, daudzi pasaules mediji vai organizācijas viņu nominē kā “Gada cilvēku”. Biogrāfi steidz ievākt par viņu ziņas, raksta un turpinās rakstīt grāmatas, taču pirmās biogrāfijas gods pienākas ukraiņu žurnālistam SERHIJAM RUDENKO. Nupat viņa darbs “Zelenskis. Biogrāfija” apgādā “Latvijas Mediji” izdots latviešu valodā.
Negadās bieži, ka latviešu lasītājs operatīvi var iepazīties ar darbu, kuru steidzīgi tulko visā pasaulē un recenzijas par to raksta praktiski visi lielākie Rietumu masu informācijas līdzekļi, tādi kā britu “The Guardian”, “Times”, amerikāņu “The Washington Post”, vācu “Der Spiegel”.
“Kad uzrakstīju šo grāmatu, man nebija ne jausmas, ka tā radīs tādu rezonansi. Vēl vairāk – Ukrainā es to 2021. gadā izdevu uz sava rēķina, jo izdevniecība bija gatava tikai nodrukāt,” telefonintervijā no Ļvivas “Latvijas Avīzei” saka autors.
Serhijs Rudenko ir žurnālists ar 30 gadu pieredzi, strādājis daudzos medijos, bet šobrīd darbojas Ukrainas telekanālā “Espreso TV” kā programmu vadītājs un kanāla sociālo tīklu vietņu galvenais redaktors.
Kad radās doma ķerties pie Volodimira Zelenska biogrāfijas? Pirms 2022. gada 24. februāra vai tomēr pēc?
Serhijs Rudenko: Pie grāmatas sāku strādāt tūlīt pēc tam, kad 2019. gadā Zelenski ievēlēja par Ukrainas prezidentu.
Iemesls bija banāla vēlme uzzināt par šo cilvēku ko vairāk, nekā zināju līdz tam.
Zināju, ka viņš ir aktieris, ka vada “Studiju 95. kvartāls”, taču mani interesēja viņa pagātne, kas aizvedusi līdz prezidentūrai, saprast, kā viss tā gadījās.
Grāmatu uzrakstīju 2020. gadā, un 2021. gadā tā iznāca Ukrainā ar nosaukumu “Zelenskis bez grima”. Tā nebija klasiska biogrāfija. Nekad neesmu vēlējies būt Zelenska biogrāfs. Es pats to saucu par “politisko portretu”.
Grāmatas iznākšanas brīdī Zelenskim praktiski nebija nekādas politiskās pieredzes. Pusotrs gads, ko viņš tad bija pavadījis politikā, nez vai bija uzskatāms par lielu pieredzi. Bet līdz ar lielā kara sākumu interese par manu grāmatu pieauga. Mani atrada izdevniecības aģents no Vācijas, un 2022. gada maijā arī sākās grāmatas gājiens pa Eiropu.
Šobrīd droši vien daudzi ķērušies pie pavisam cita rakstura Zelenska portretējumiem?
Esmu redzējis un dzirdējis par daudzām grāmatām, kuras tagad iznākušas Eiropas tirgū. Zinu, ka tādu uzrakstījis kāds holandiešu žurnālists. Arī kāds poļu žurnālists. Taču līdz mana projekta izdošanai par Zelenski neredzēju nevienu.
Būtiskākā atšķirība starp viņu tagad radītajām un manējo ir tāda, ka parādīju Zelenski attīstībā, nevis kā karojošas valsts prezidentu. Es parādīju viņa plusus un mīnusus līdz tam brīdim, viņa sakarus ar lielo biznesu, kā viņš uztvēra 2013./2014. gada “Pašcieņas revolūciju”, epizodes, kas rada jautājumus.
Sanāk, ka manai grāmatai ir plašāks spektrs, jo es par viņu rakstu gan kā par miera laika, gan kā par kara laika prezidentu.
Tāpēc mana grāmata “Zelenskis. Biogrāfija” nav slavinoša, taču sniedz priekšstatu par viņu, balstoties daudzos faktos.
Recenzenti Rietumos konstatē, ka grāmata ir laba, taču tai ir krietna deva Ukrainas specifikas. Rietumnieki nepavisam neorientējas ukraiņu izklaides biznesā vai oligarhos. Ir jāpiedzimst PSRS, lai zinātu, kas ir televīzijas “KVN” (“Jautro un asprātīgo klubs”).
Rakstot nepavisam neorientējos uz lasītāju Rietumos. Tā bija domāta iekšējam, Ukrainas lasītājam. Kad sākās karš, es grāmatai pievienoju dažas nodaļas. Taču, atklāti sakot, kad virs galvas lido raķetes un trīs četras stundas dienā ir gaisa trauksme, un sēdi patvertnē, kaut kā par tādām lietām domāt negribējās.
Esmu lasījis pretenzijas, tomēr priecājos, ka par šo grāmatu raksta teju visi vadošie Rietumu mediji, jo, ja mana grāmata būtu nekam nederīga, viņi droši vien to pat neievērotu.
Lasot tomēr līdz galam nesapratu, vai kļūt par prezidentu bija mērķtiecīga Zelenska vēlme, vai arī vairāk to vēlējās tie cilvēki, kas bija viņam līdzās un stāvēja aiz viņa?
Bez viņa paša ambīcijām šāda prezidenta projekta nebūtu. Bet es pieļauju, ka kandidējot viņš nemaz negrasījās uzvarēt un nedomāja par to. Jo viņš nebija ne politiskais līderis, ne kādas partijas vadītājs ar kaut minimālu politisko pieredzi parlamentā vai kādā ministrijā. Viņš taču nāca no pavisam citas sfēras.
Visdrīzāk, piedalīšanās priekšvēlēšanu cīņā sākās kā aizraujoša spēle, kurā pamazām izauga noteikta vēlme šajās vēlēšanās uzvarēt.
2018. gada septembrī Zelenska reitings bija kaut kur ap 7–8%, taču, jo vairāk tika stimulēta doma “Zelenskis – Ukrainas prezidents”, jo viņa atbalstītāju skaits auga.
Ukraiņi viņu vienkārši sāka uztvert kā cilvēku, kas nenāk no sistēmas, var ienākt politikā un kaut ko mainīt. Tas reizē bija vēlētāju izaicinājums tai politiskajai sistēmai un tiem līderiem, kuri Ukrainā tobrīd bija pie varas.
Pieļauju, 2019. gada februārī, pāris mēnešus pirms vēlēšanām, Zelenskim jau bija skaidra sajūta, ka viņš var iziet finālā.
Praktiski viņš bija populists?
Jā, viņš spēlēja uz solījumiem un ukraiņu gaidām. Visi solījumi, kurus viņš deva, tā vai citādi nāca no populisma kategorijas. Bija taču diezgan skaidrs, ka par to, kādām jābūt pensijām, kā mainīt sabiedrību un padarīt taisnīgāku, kā izskaust radu būšanu, runā cilvēks bez komandas, bez pieredzes, bez sajēgas, kā darbojas valsts aparāts.
Viņš daudz ko sarunāja un daudzas kļūdas, kļuvis par prezidentu, arī paspēja pieļaut.
Viņš izveidoja ap sevi draugu un agrāko kolēģu loku, taču vēlāk, kad sākās karš, izrādījās, ka viņš tiešām var uz tiem paļauties.
Skaidrs, tagad, kamēr rit karš, neviens viņam toreiz dodos solījumus neatgādinās. Karš pilnībā mainījis sabiedrības uztveri par to, ko Zelenskis darīja līdz 2022. gada 24. februārim.
Ja ne karš, Zelenska karjera varētu beigties pavisam citādi? Varbūt viņu ar kaunu padzītu, tāpat kā iepriekšējos?
Viss ir iespējams. Toties tagad viņš paliks ne tikai Ukrainas, bet visas pasaules vēsturē, jo nu jau runa vairs nav tikai par Ukrainu, bet visu pasaules kārtību. Visa iepriekšējā, kas pastāvēja, kopš 1945. gada, sabruka 2022. gada 24. februārī.
Kad 2018. gadā biju Kijivā, tur visi diezgan tieši runāja, ka Zelenskis ir oligarha Ihora Kolomoiska cilvēks.
Jāsaprot, ka Zelenskis, pirms kļūt par prezidentu, bija šovmens. Savus šovus viņš izrādīja TV kanālos, kuri piederēja lielajiem biznesmeņiem, oligarhiem. Domāju, bez televīzijas totālā atbalsta, bez viņa līdzdalības daudzajos teleprojektos, tajā skaitā Kolomoiskim piederošajos, Zelenskis nebūtu sasniedzis atpazīstama politiķa un ievērojamas personas līmeni.
Jā, protams, oligarhi Kolomoiskis, Dmitro Firtašs, Serhijs Ļovočkins – tie, kas kontrolēja Ukrainas telekanālu pirmo piecinieku, – nospēlēja ļoti nozīmīgu lomu Zelenska liktenī.
Jo vairāk tādēļ, ka Zelenskim un Kolomoiskim bija kopīgas intereses šovbiznesā Kolomoiskim piederošajā kanālā “1+1”. Tāpēc saprotams, kādēļ tolaik runāja, ka viņš ir “oligarhu ieliktenis” un “kaķis maisā”, ko tur Kolomoiskis.
Kolomoiskis Zelenski informatīvi atbalstīja kampaņas laikā un uzskatīja viņu par savu projektu.
Bet te jāatceras, ka tobrīd Kolomoiskis dzīvoja ārpus Ukrainas, jo viņam bija konflikts ar esošo prezidentu Petro Porošenko.
Kad uzvarēja Zelenskis, Kolomoiskis atgriezās Ukrainā pat pirms viņa inaugurācijas. Viņš sniedza daudzas intervijas, stāstot, kāda jauna ēra tagad sāksies valstī. Proti, viņš Zelenska uzvaru uztvēra kā personīgi savējo.
Taču nākamajos trīs gados Zelenskis attālinājās no Kolomoiska un agrākajiem kopīgajiem biznesa darījumiem ar viņu. Šaubos, vai viņiem ir kāda kopīga politiskā nākotne.
Šovasar parādījās informācija, ka Zelenskis atņēmis Kolomoiskim Ukrainas pilsonību, jo viņam bijušas vēl Izraēlas un Kipras pilsonības, bet dubultpilsonība Ukrainā ir aizliegta. Oficiāli pilsonības atņemšanu gan neviens nav apstiprinājis.
Kļūt par valsts prezidentu, pateicoties TV – tas ir diezgan interesanti. Par parlamenta deputātu – vēl saprotu. Bet prezidentu! Kāpēc ukraiņu tauta ko tādu izvēlējās?
Tur bija vairāki faktori. Pirmkārt, Zelenskis jau nospēlēja Ukrainas prezidenta Vasila Holoborodko lomu satīriskajā seriālā “Tautas kalps”. Skolotājs, kurš pēkšņi kļūst par valsts vadītāju, karo pret korupciju un cenšas sakārtot valsti.
Iespējams, daļai vēlētāju Zelenskis asociējās ar taisnības cīnītāju Holoborodko. Otrkārt, pirms prezidenta vēlēšanām Zelenska kā aktiera popularitāte jau bija milzīga. Ukrainā viņu ar TV palīdzību pazina absolūti visi. Treškārt, ukraiņi bija gaidās pēc sava nosacītā Emanuela Makrona, tas ir, cilvēka, kurš uzrodas nez no kurienes un nes pārmaiņas valstī.
No vecajiem politiķiem visi jau bija noguruši un vēlējās jaunas asinis. Tas bija tāds “elektorālais Maidans”. Cilvēki vēlējās pārmaiņas, vēlējās brīnumu – jaunu, nesasmērējušos politiķi, kas iedibinās Ukrainā taisnīgu sabiedrību.
Radies iespaids, ka prezidentam Zelenskim ir ļoti laba komanda. Viņa publisko attiecību gājieni kara periodā ir lieliski. Šķiet, viņš kara laikā pat nav izdarījis neko tādu, ko varētu raksturot kā kļūdu. Vai varbūt tā tomēr nav?
Mums rit karš, un es nevēlētos tagad runāt par kādām prezidenta vai viņa komandas kļūdām. Mums Ukrainas sabiedrībā ir iekšēja vienošanās, ka līdz kara beigām nekādu kritiku pret augstāko armijas virspavēlnieku nevēršam.
Te tomēr ir jautājums par visas valsts dzīvību vai nāvi, un tā būtu piespēlēšana krievu okupantiem. Jā, viņa tagadējā komanda spēlē ļoti stingri un pareizi, taču mēs droši vien nekad neieraudzītu šo Zelenska stingrību un drosmi, ja nebūtu ukraiņu tautas stingrības un drosmes karā.
Šajos mēnešos ukraiņi demonstrējuši gatavību dažādām situācijām. Nenobijās no Vladimira Putina un viņa armijas un ņēma rokās ieročus no pirmās dienas. Karš uzreiz pārvērtās par tautas karu.
Skaidrs, tādā situācijā Zelenska pienākums bija atbilst savam laikam un ļaudīm, kuri izgājuši aizsargāt tēvzemi.
Acīmredzot viņā atvērās tādas jaunas spējas un rakstura iezīmes, kādas miera laikā mēs Zelenskī ieraudzīt nevarējām. Šis laiks viņam ļāvis parādīties pavisam citā kvalitātē. Un mēs redzam Zelenski, kurš iziet Kijivas ielās, kad Krievijas diversantu grupas viņu jau medī, kurš brauc uz apšaudīto Bahmutu, dodas uz ASV pie prezidenta Džo Baidena. Tādi brīži sniedz pārliecību, ka visi kopā ejam pretī uzvarai un to sasniegsim.
Kad sākās iebrukums, ukraiņos, šķiet, tomēr bija rūgtums, ka Zelenskis viņus bija turpinājis mierināt, ka kara nebūs, un solījis “maijā izbraukumu šašlikos”, kaut Krievijas tanki jau rūca pie robežas un Rietumi par agresiju neizbēgamību bija pārliecināti.
Jā, to, kā viņš mierināja, ka viss būs labi, atceras. Kad karš beigsies, šajā sakarā droši vien radīsies daudz jautājumu viņam.
Arī es kā Ukrainas pilsonis līdz galam neizprotu, kādēļ viņam līdz pat pašam pēdējam brīdim bija tāda pārliecība, ka krievi nesāks pilna apjoma iebrukumu.
Bet arī man bija sajūta, ka nekas tāds nenotiks. Un arī man, kad piecos no rīta pie Kijivas sāka sprāgt pirmās raķetes un es to dzirdēju, uzreiz īsti neradās priekšstats, par ko tas izvērtīsies.
Šķita, tas būs pusdienu, dienu un tad par visu vienosies. Es neticēju, ka krievu tanki nonāks pie Kijivas.
Domāju, arī viņš neticēja. Varbūt viņam nešķita iespējams, ka krievi, kas taču skatījās viņa seriālus, nāca uz viņa koncertiem, ņems ieročus un nāks nogalināt.
Varbūt bija kādi citi apsvērumi, varbūt negribēja celt paniku. Kara laikā grūti pateikt, kas bija un kas nebija pareizi, bet pēc kara mēs par to noteikti detalizēti parunāsim.
Vai tiesa, ka Zelenskis nekad nav dienējis armijā un vairījies no dienesta?
To viņam oponenti priekšvēlēšanu kampaņā bieži pārmeta, ka viņš it kā izvairījies saņemt iesaukuma pavēstes. Es nezinu, kas rakstīts Zelenska karaklausības apliecībā. Taču Ukrainā ir daudz iesaukuma vecuma vīriešu, kas nav dienējuši armijā.
Dažādu iemeslu dēļ. Kādam veselības stāvoklis neļāva, kāds sameklēja “galus”, lai dabūtu atbrīvojumu, kāds pabeidza augstskolas kara katedru. Arī es nevaru dienēt, jo man ir spēcīga tuvredzība.
Taču attiecībā uz Zelenski man pietiek ar to, ko esmu redzējis šajos desmit mēnešos, kad viņš atradās ekstremālās situācijās.
Viņš parādīja sevi kā valsts vadītājs un karavīrs.
Vadīt valsti miera un kara apstākļos, kad tavu valsti cenšas noslaucīt no zemes virsas, ir divas dažādas lietas. Manuprāt, šobrīd pasaulē ir tikai viens prezidents, kam ir tāda pieredze. Un tas ir Zelenskis.
Interesanti, ka viņš publikā neģērbjas militārā uniformā, bet izvēlas ko līdzīgu.
Viņš nēsā haki krāsas drēbes, jo kara laikā prezidentam laikam būtu muļķīgi staigāt uzvalkā, ja jādzīvo pa patvertnēm un bunkuriem.
Sanāk, ka pēc kara jums būs jāraksta jauna, slavinošāka Volodimira Zelenska biogrāfija?
Es nebūšu tādas grāmatas autors. Gan jau atradīsies daudz hronistu, kuri rakstīs tādā garā. 2023. gadā arī vēl būšot vairākas grāmatas par viņu.
Man bija svarīgi uzrakstīt par Zelenski tā, kā domāju, kā es viņu redzēju, nevis tā, kā no manis varbūt kāds sagaidīja. Nedomāju, ka man pie šīs tēmas vēl nāksies atgriezties.
