Viss sākās ar “Līko gurķi”. Ināra Slucka – Jūlija Cēzara lomā! 1
Ģertrūdes ielas teātris jauno sezonu atklās ar režisora Andreja Jarovoja iestudējumu – vienu no zināmākajām Šekspīra traģēdijām “Jūlijs Cēzars,” kas šonedēļ sācis skatuves dzīvi. Izrādes titullomā – Jūlija Cēzara tēlā – iejutusies Latvijas Nacionālā teātra aktrise un režisore Ināra Slucka, kurai septembrī būs divas pirmizrādes.
Savā ziņā šis ir Šekspīra laika teātra pretmets – 16. gadsimtā sieviešu lomas tēloja vīrieši, bet Jarovoja izrādē gan Jūlija Cēzara, gan Kaja Kasija, gan Oktāvija Cēzara lomas atveido sievietes. Tiesa, pārējos tēlus gan atveido aktieri vīrieši.
Režisors Andrejs Jarovojs pauž – mums patīk ironizēt par parlamentu kā teātri un politiķiem kā aktieriem, bet atentāts pret Jūliju Cēzaru noticis senāta sesijas laikā Pompeju teātra kompleksā. Šekspīrs lugā iekodējis mehānismu, kas precīzi atklāj politisko spēku paņēmienus, manipulējot ar sabiedrisko apziņu, savukārt Jarovoja iestudējums veidots kā hiperreāls dokumentālais teātris. Interesanti, ka vēl šovasar sponsorus zaudēja šīs pašas Šekspīra lugas iestudējums Ņujorkas Publiskajā teātrī, jo titullomas tēlotājs tur iznāca uz skatuves ASV prezidenta Donalda Trampa izskatā.
Kādēļ izlēmāt iejusties Jūlija Cēzara tēlā?
I. Slucka: Ar režisoru Andreju Jarovoju esmu strādājusi kopā jau iepriekš – 2006. gadā, kad vēl “RIXC” Mediju telpā kopā veidojām monoizrādi “Sieviete spridzeklis”. Tas bija horvātu dramaturģes Ivanas Sajko lugas iestudējums par sievieti pašnāvnieci. Man šķita ļoti interesanti strādāt kopā ar Andreju, tādēļ piekritu piedalīties arī šajā izrādē. Turklāt vienmēr interesanti, ja ir iespēja pastrādāt ārpus sava teātra sienām. No mūsu teātra izrādē piedalās Līga Zeļģe un Romāns Bargais, no Jaunā Rīgas teātra – Edgars Samītis un Ivars Krasts, Dārta Daneviča no Dailes teātra, arī neatkarīgo teātru aktieri Jānis Kronis un Emīls Krūmiņš.
Šī nav pirmā reize, kad spēlējat vīrieša lomu, bet interesanti, ka arī iepriekšējā bija Šekspīra lugā…
Jā, iepriekšējā reizē bija Gildensterns Nacionālajā teātrī, kad Oļģerts Kroders Aktieru zālē iestudēja “Hamletu”. No tās reizes atceros, ka man ļoti nepatika vilkt vīriešu kostīmu – tas bija tik sarežģīti, kamēr uzvelc visas kārtas, aizpogā visas podziņas kreklam, tad vestei, zeķītes, kurpes aizšņorē. Kad tas bija izdarīts, viss pārējais likās vienkārši (smejas).
Jūlijs Cēzars staigās togā?
Nē, Andrejs šo situāciju risina mūsdienu politiskajā vidē. Nenoliedzami, Šekspīra luga ir par sazvērestību – vienu no visasiņainākajām politiskajā vēsturē; reizēm to salīdzina ar Kenedija nogalināšanu. Vēl joprojām veido neskaitāmas dokumentālās filmas, kas cenšas atbildēt uz jautājumu, kādēļ tas notika, kā tas bija iespējams, kādēļ Jūlijs Cēzars pats nepamanīja šo sazvērestību briestam. Vai viņš nezināja, varbūt neticēja, ka tā var notikt. Jo viņu nodeva pilnīgi visi – gan ienaidnieki, gan tuvie cilvēki.
Kāda jums ir izjūta šajā titullomā, tēlā, kas ir bijis neticami ietekmīgs, arī ļoti mīlēts tautā, taču tiek publiski, bezceremoniāli nogalināts?
Domājot par Jūliju Cēzaru, jāatceras, ka viņš bija ļoti spēcīga, bet arī duāla personība. Bez tam nav iespējams panākt, lai visi būtu apmierināti ar reformām, ko Cēzars mēģināja ieviest. Sevišķi pretojās tā laika aristokrātija. Nodevība visos laikos ir parasta parādība, bet, man liekas, neviens cilvēks nav gatavs saskarties ar tik lielu nodevību. Cēzaram ir negaidīti, ka nodod arī paši tuvākie, pat Bruts, kas viņam bija dēla vietā. Šekspīru ne tik daudz interesē Cēzara personība – viņš tiek nogalināts pirmajās ainās –, vairāk tas, kas notiek pēc tam. Jo pēc Cēzara nāves iestājas situācija, kad kaut kas jādara, bet kas – tas nevienam nav skaidrs.
Nereti esmu domājusi – kādam bija jābūt šim cilvēkam, ja vēl tagad dzīvojam pēc daudziem likumiem, kuru pamats tika izstrādāts Cēzara dzīves laikā… Ja arī kāds nezina, kas ir Jūlijs Cēzars, tad jūlija mēnesi gan zina visi, jo kalendārs tika radīts Jūlija Cēzara laikā un septītā mēneša nosaukums – par godu pašam Cēzaram.
