Viss plūst un mainās Andra Vītoliņa izstādē 0
Liepājas muzejā līdz 28. augustam skatāma mākslinieka Andra Vītoliņa izstāde “Vakareiropas noriets”. Mākslinieks izstādi iecerējis kā radošu procesu – tajā var apskatīt ne tikai iepriekš radītos mākslas darbus, bet arī vērot, kā top jaunas gleznas.
“Tā ideja gleznot uz vietas izstādē ir par to, ka process jau turpinās, nekas nav nobeigts, un es pat nezinu, kur tas aizvedīs,” skaidro mākslinieks A. Vītoliņš un atzīstas, ka viņš īstenībā necenšas kaut ko konkrētu sagaidīt, jo tas ir kā pārsteigums. “Tas ir kā doties kaut kādā nezināmā ekskursijā, būt bez kaut kādām ekspektācijām vai iedomām, tad ir kaut kādi jauni impulsi vai jauni redzējumi,” nosaka A. Vītoliņš.
Izstāde ir īpaša ne tikai ar to, ka tās laikā apmeklētāju acu priekšā taps jauni darbi, bet arī ar to, ka trīs darbi Latvijā piedzīvo pirmizrādi, jo pirms tam bija izstādīti tikai ārvalstīs. Par mākslinieka jaunāko izstādi Liepājas muzeja muzejpedagoģe Astra Dzērve teic: “Tā ir laikmetīgā māksla, tā ir arī nedaudz pasaules elpa.” Savukārt Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla raksturo A. Vītoliņu kā izcilu laikmetīgās mākslas pārstāvi: “Ir sajūta, ka uztverti šīs dzīves pašreizējo notikumu impulsi.”
Par pamatu izstādei ir šopavasar tapušais projekts, ko mākslinieks izrādīja Tallinā galerijā “Fahle”. Igaunijas mākslas kritiķis un izstāžu kurators Indreks Grigors atzīst: “Arhitektūrai ir nozīmīga loma Andra Vītoliņa darbos. Daudzi, kam ir priekšzināšanas Latvijas mākslā, pazīst Vītoliņu kā tērauda labirintu un nepabeigtu debesskrāpju motīvu autoru. Taču tas, kas reiz sākās kā urbānās pētniecības ceļojumi uz fabrikām, ir noveduši mākslinieku līdz atskārsmei par arhitektūru kā sabiedrības politizētās pašizpausmes – kultūras simptoma centrālo elementu. Pagājušajā gadā viņš piedalījās ikgadējā Tartu Mākslinieku savienības izstādē ar vizionāri ģeometriskās struktūrās sablīvētu kompozīciju “Konfrontējot arābus”, kuras iedvesmas avots bija ceļojums uz Emirātiem. Taču pēdējā laika notikumi vērsuši mākslinieka uzmanību no Austrumiem uz Rietumiem. Šobrīd nepatikšanās ir pati Vakareiropa, kas šķietami tic universāli standartizētai un masveidīgi producētai vērtību sistēmai.”
A. Vītoliņš gleznās attēlo rūpnīcas, tiltus, automašīnas un citus cilvēka radītus objektus, materiālās pasaules elementus. “Esmu pilsētas cilvēks, lai gan man ļoti patīk arī daba un lauki. Piederu tai mākslinieku paaudzei, kas dzimusi pilsētā. Esmu uzaudzis uz bruģa, asfalta, starp mašīnām un tramvajiem, tāpēc pilsēta man ir asinīs,” skaidro A. Vītoliņš.
Runājot par jaunatklātās izstādes nosaukumu “Vakareiropas noriets”, mākslinieks piekrīt, ka varbūt tas izklausās ļoti skarbi, bet tas neesot nekas traģisks. “Jo kas tad notiek? Jā, saule noriet, tas nozīmē, ka kādā citā vietā tā atkal uzlec. Varētu arī būt “Austrumeiropas saullēkts”. Tas ir vairāk par sajūtu, ka cilvēkiem liekas – iestājas pasaules gals, sabrukums. Cilvēki vēlas dabūt ideālu. Es vairāk par teoriju, kā uzbūvēta sabiedrība – ka jābūt ideālai mājai, dzīvoklim, virtuvei, attiecībām vai jebkam citam. Taču pasaule ir dzīvs organisms, mūžīgs cikls,” skaidro A. Vītoliņš un tad nosaka: “Naivā cerība pēc pabeigtas un pareizas pasaules ir bezjēdzīga. Viss plūst un mainās, tā Dievs ir iekārtojis šo pasauli.”
