Un tagad jautājuma otra daļa: kā izjūtat piederību stiprai dzimtai? 4
To, ka esmu tāda, kāda esmu, lielā mērā ir ietekmējuši mani vecāki, mana tuvākā ģimene. Vēl man ir ļoti paveicies, ka mums ir ļoti liela un cieša ģimene. No papa puses viņi ģimenē ir pieci, no mammas puses – trīs māsas. Un tad vēl man ir brālēni un māsīcas. Un jaunākā māsa un brālis. Tomēr pats galvenais ir tas, ka mēs ģimenē sarunājamies. Tas ir pats, pats svarīgākais. Īpaši to izjutu skolas laikā, kad atklājās, ka draugiem tā nav. Cilvēks nesaprot, kas ir noticis. Ej un mini, ko nepareizi esi izdarījis. Daudzās ģimenēs cilvēki nesarunājas savā starpā. Tāpēc esmu laimīga, ka manā ģimenē sarunas ir svarīgas. Jo saruna ar otru cilvēku dod man iespēju labāk saprast arī to, kas esmu es pati. Tas, ko tu otram vaicā, ko domā līdzi vai atbildi, daudz ko pastāsta tev pašam par sevi. Neviens spogulis, neviens viedoklis no malas neatklās tik daudz kā saruna ar tuvu cilvēku. Tas ir skaisti.
Vectēva tēvs bija baptistu mācītājs, vectēva brālis – luterāņu. Cik svarīga jums ir ticības dzīve?
Man ir daudz jautājumu, uz kuriem meklēju atbildes.
