Jūs un jūsu varone Raja: vai redzat ko abām kopīgu? Es domāju nevis dzīves apstākļus, bet raksturu. 4
Mums noteikti ir kopīgas rakstura iezīmes. Domāju, ka man arī piemīt tāds spīts, ko varētu saukt par mērķtiecību. Un arī es esmu vecākā māsa. Īstenībā Rajas tēls nemaz nevar nebūt daļa no manis. Tajā pašā laikā mani tracina, ja cilvēki saka: kas tad tur, tu jau tēlo sevi. Es ļoti laipni uzaicinu visus šos cilvēkus: pamēģiniet notēlot sevi! Jo tu nevari notēlot sevi tādos apstākļos – vai tas būtu filmēšanas laukums vai skatuve, tā tomēr ir neiedomājama nosacītība. Turklāt, ja tu kaut ko dari un atkārto jau kuro reizi, tas izklausās dīvaini: notēlo sevi! Un es nemaz līdz galam nezinu, kas es esmu un kāda es esmu.
Arī Berlīnē mēs runājām par to, cik svarīgi katram aktierim ir izzināt sevi, saprast, kas viņu atšķir no citiem, kas viņā ir īpašs. Jo tikai tad, kad apzinies, kas tu esi, tu spēj sevi pazaudēt tēlā. Lomā svarīgi ir pazaudēt sevi, tikt vaļā no sevis. Taču tu nevari pazaudēt sevi, kamēr tu nezini, kas īsti tu esi.
Kā jūtaties brīdī, kad esat uz laukuma un kamera ir ieslēgta?
Jūtos kā vislabākā sevis versija. Vislabākā, īstākā Elīna.
Renāra filmai piemīt suģestējoša bezvārdu klusuma ietilpība. Un brīdī, kad atskan replikas, skopas un precīzas, aktieri tiešām sarunājas, nevis deklamē. Kā tas panākts?
Tas, pirmkārt, ir Renāra nopelns, jo viss lielā mērā ir atkarīgs no dialoga, no tā, kā tas uzrakstīts. Un arī tas, ka Renārs mums nelika katrā dublā atkārtot vārds vārdā visu, kā tas ir scenārijā.
Bija man arī dažas runas nodarbības pie Zanes Daudziņas, mana pirmā nelielā pieredze. Tagad Dailes teātrī, kur es tēloju puiku, man bija nodarbības ar Ainu Matīsu. Tā ir izcila skola, Aina Matīsa ir mans spēcīgais balsts.
Nu re, tā mēs esam nonākušas pie jautājuma par skatuves debiju. Pirms gada kādā intervijā teicāt, ka skatuve jūs īsti neinteresē.
Es arī tagad īsti neredzu sevi kā teātra aktrisi. Bet tā ir ļoti vērtīga pieredze. Kopā ar Ainu gājām cauri lugai, kas patiesībā ir Genādija Ostrovska scenārijs filmai “Mīļākais”, ko viņš ir pielāgojis skatuvei. Es tur tēloju puiku. Man šķita, ka viss sākas ar ķermeni, galvenais ir sajusties kā puikam ķermeniski. Bet nekā. Viss sākas ar domāšanu, svarīgākais ir iemācīties skatīties uz lietām un norisēm kā piecpadsmitgadīgam puikam. Kopā ar Ainu lasījām lugu, pārspriedām, analizējām. Koncentrējāmies ne tikai uz runas tehniku, kas, protams, man kā diletantei ir nepieciešama, bet arī uz tēla veidošanu. Teātris pat sarunāja man iespēju apmeklēt boksa treniņus. Ne tāpēc, ka man būtu jākaujas, bet lai veidotos pareiza stāja, lai es varētu sajusties kā puika. Protams, daudz ko varētu uzzināt arī vērojot, taču viss notika ļoti ātri, tāpēc laika vērojumu vākšanai šoreiz nebija.
