Māris Zanders: Viss pašu rokās 1
Piekrītu demogrāfa Ilmāra Meža šonedēļ intervijā “Latvijas Avīzei” paustajām bažām par latviešu valodas nākotni, tomēr vēlos papildināt Meža teikto.
Svarīgs ir ne tikai valodas lietotāju skaits, bet, manuprāt, arī tas, cik pilnvērtīga ir lietotā valoda.
Man būtu vājš mierinājums, ja vispār latviešu valodu saprastu un lietotu salīdzinoši prāvs cilvēku skaits, tomēr šo faktu pavadītu arī nojausma, ka lietotā latviešu valoda ir šķība, greiza un nabadzīga. Tas nav snobisms. Ja indivīds savā dzimtajā valodā pamanās iztikt ar pavisam nelielu daļu no šīs valodas klāsta, tad jo vieglāk viņš no tās atsakās, paša vājo valodas prasmi iztulkojot kā valodas nabadzību.
Pieļauju, ka šī problēma nav tikai valodām ar nelielu lietotāju skaitu. Pasaules uztveres un savstarpējās komunikācijas īpatnības mūsdienās – aprauti iespaidi un vēstījumi, pārlēkšana uz citiem – nekādi neveicina, ja tā var teikt, saliktu pakārtotu teikumu veidošanu. Nav vēlmes izmantot valodu niansētam vēstījumam, ja tiek uzskatīts, ka pietiek ar vizuāliem simboliem un saīsinājumiem.
No šī viedokļa raugoties, jo īpaši svarīga ir daiļliteratūras latviešu valodā rakstīšana, lasīšana, atbalstīšana, mācīšana. Mums var būt ļoti skeptisks viedoklis par kāda autora ambīcijām, viņa tekstu formu un saturu, bet objektīvi – jo autoriem valoda ir, formulēsim tā, galvenais darba rīks – vārdu krājums daiļliteratūrā parasti ir iepriecinoši liels un daudzveidīgs. Tāpat, lai cik specifiskas būtu to tēmas, jāveicina akadēmiskie teksti latviešu valodā – lai cik izplatīts ir viedoklis, ka jāraksta angliski.
Nepieciešams, lai latviešu valodā kaut spiestā kārtā veidotos jauni termini, lai nebūtu vēlme apgalvot, ka “to jau nemaz latviski nevar pateikt”.
Mežs arī pamatoti norāda uz amatpersonu un politisko lēmumu pieņēmēju vājo interesi par latviešu valodas situācijas stiprināšanu. Tomēr mana dziļa pārliecība ir tā, ka arī lielāka un dāsnāka valsts uzmanība neko daudz nemainīs, ja mēs paši dzimto valodu uztversim nevis kā vērtību, bet nejaušību.
Arī šī tēma nav jauna – runa ir par valodas statusu. Nevis juridisko, bet simbolisko. Okupācijas gados varbūt pat bija vieglāk, jo latviešu valoda bija viens no retajiem pašidentifikācijas veidiem. Mēs runājam latviešu valodā – atšķirībā no “viņiem”, mēs esam citādi. Nu šāda simboliskā statusa latviešu valodai nav, turklāt tās juridiskais statuss iemidzina. Vienkāršojoti izsakoties, mūs var kaitināt tas, ja kāds Latvijā dzīvojošais latviešu valodu neprot vai nevēlas mācīties, bet kopumā mēs esam pārliecināti, ka tik traki kā okupācijas gados jau nebūs.
Neesmu pārliecināts, ka valodas statusu var uzlabot apelēšana pie vēstures, kultūras mantojuma utt. I. Mežs pareizi piemin īrus – tautu ar bagātīgu vēsturi un kultūru, kas tomēr nav nodrošinājis īru valodas drošu nākotni. Tādēļ, ja mēs jo īpaši domājam par nācijas jaunāko daļu, varbūt jāmeklē citi argumenti. Mēs taču mūsdienās esam apsēsti ar vēlmi parādīt sevi, uzsvērt savu individualitāti, savu – ak kungs, lai nu būtu… – stilīgumu.
Varbūt iedarbīgāks arguments par labu latviešu valodas vērtībai būtu tas, ka būt mazas tautas valodas pārstāvim ir stilīgi?
Mazliet šķērmi ir, ja jāķeras pie patmīlības kā stimula, bet ko padarīsi.
Domāju, ka svarīgi ir arī tas, kā Latvijas publiskajā telpā tiek runāts par t. s. globalizāciju. Proti, man šķiet, ka dominē zināma nolemtība, arī jautājumā par valodu daudzveidības saglabāšanos. “Tāpat mazās valodas iznīks…” un līdzīgi. Ja mēs šādi sevi noskaņojam, tad nekādas valsts atbalsta programmas nelīdzēs. Negrasos noliegt globalizācijas ietekmi, tomēr tās nesto blakņu atzīšana nenozīmē, ka procesu iznākums jau ir vispārzināms un neizbēgams. Lokālā, nelielā, nacionāli specifiskā drīzais gals pasaules vēsturē ir pareģots jau vairākkārtīgi. Un kļūdaini. Nācijas, valodas ir saglabājušās pat apstākļos, kad tām piederīgajiem nav valstiskuma, vien vēlme pastāvēt.
Ja latviešu valodas lietotāji domās, ka valodas liktenis ir valsts politikas, nevis pašu rokās, tad tiešām būs slikti. Savukārt, ja mums tā patīk burkšķēt par to, ka no “šīs valsts nav jēgas kaut ko gaidīt”, tad kādēļ gan neparādīt savu viensētniecisko patstāvību arī dzimtās valodas gadījumā?
