Ījabs: Marksisms pa daļai joprojām ir dzīvs 11
Politiskā reakcija uz Kārļa Marksa 200 gadu jubilejas pasākumiem raisījusi diskusijas par marksisma un citu ideoloģiju ietekmi uz mūsdienu politiku. Arī Latvijā, kur tuvojas parlamenta vēlēšanas, lai gan skaidrs, ka partiju idejiskie virzieni nebūs izšķirošie vēlētāju izvēlē, jo īpaši tāpēc, ka tie nemaz nav tik skaidri iezīmēti. Par to saruna ar politologu, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociēto profesoru IVARU ĪJABU.
Vai atceraties, kā iesākās “Komunistiskās partijas manifests”?
I. Ījabs: Kā nu ne! “Rēgs klīst pa Eiropu – komunisma rēgs”’
Un tālāk – “visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu”. Izskatās, ka šis rēgs joprojām turpina klīst apkārt un neliekas mierā! Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers 4. maijā piedalās komunistiskās ideoloģijas pamatlicēja Kārļa Marksa 200 gadu jubilejas pasākumos Vācijas pilsētā Trīrā, mūsu Nacionālā apvienība izdara atbildes gājienu – piedāvā Saeimai nobalsot par deklarāciju, kas atgādinātu Eiropai par nepieciešamību nosodīt totalitāro ideoloģiju noziegumus. Vai tiešām marksisma gars ir tik spēcīgs?
Šķiet, šai gadījumā NA vairāk domā par Saeimas vēlēšanām un izmanto iespēju atgādināt par sevi. Tā bijusi viņu stratēģija, politiskais stils visos laikos – pievērst uzmanību jautājumiem, kuros sagaidāma publiska konfrontācija. Patiesībā viens no pirmajiem, kurš kritizēja Junkera piedalīšanos Marksa jubilejas pasākumā Trīrā, bija Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns. Ja tajā piedalītos Vācijas prezidents, sociāldemokrāts Valters Šteinmeijers, tas vēl būtu pieņemami. Bet Junkers taču pārstāv visu Eiropas Savienību! Kārtējais arguments apgalvojumam, ka Brisele pietiekami nerespektē jaunās dalībvwalstis, tostarp arī Latviju. Jo Junkers taču lieliski zina, kāda ir šā reģiona iedzīvotāju attieksme pret Marksu – ne kā pret domātāju, bet kā ideoloģisku fetišu. No viņa puses tā bija muļķība, kas atstājusi nepatīkamas ideoloģiskas mieles.
Kas attiecas uz komunisma rēgu, tad variantā, kādā mēs abi to biogrāfiski esam pieredzējuši, – marksistiski ļeņiniskā plānveida ekonomika plus aukstais karš ar kapitālisma pasauli – ,tas vēsturē viennozīmīgi ir beidzies. Pat daži kuriozi, kas vēl palikuši – Kuba, Ziemeļkoreja –, tikai apstiprina vispārējo likumsakarību. Runājot par Marksa atstāto mantojumu – dažiem tas var patikt, bet vēl pamatotāk nepatikt, jo pēdējo simts gadu laikā tas kalpojis kā iedvesmas avots daudziem noziegumiem pret cilvēci. Vienlaikus nevar noliegt, ka Markss ir viens no lielākajiem sociālajiem domātājiem, kurš ietekmējis un turpina ietekmēt mūsu skatījumu uz cilvēku sabiedrību. Tāpēc marksisms kā sociāla mācība vismaz pa daļai joprojām ir dzīvs.
Kas tieši no tā visa palicis dzīvs?
Tas, kas vairs nav dzīvs un uz ko “iekrita” daudzi latviešu sociāldemokrāti, – šīs mācības šķietami reliģiskā doktrīna. Ka kapitālisms tūlīt sabruks, un vienīgais, ko var un drīkst darīt daudzmaz apzinīgs politiķis – sekmēt šo procesu. Taču baumas par kapitālisma nāvi bijušas krietni pārspīlētas. Vēl vairāk – laikā kopš Marksa nāves tas pat pamanījies nostiprināties. Tāpat beidzies stāsts par vispasaules proletārisko revolūciju. Kaut vai tādēļ, ka modernajā pasaulē vairs īsti nav skaidrs, kas ir proletariāts un vai vēl pastāv tāda šķiru cīņa. Tas, kas ir palicis, – izpratne par to, ka sabiedrības attīstību virza uz priekšu pirmām kārtām ekonomiski procesi, tehnoloģiju nomaiņa un veids, kā tiek sadalīts sabiedriskais labums. Tāpat dzīva ir doma, ka attīstību veicina sistēmas iekšējās pretrunas.
Savā Trīrā teiktajā runā Junkers sacīja: “Eiropas Savienība ir nestabila konstrukcija. Nestabila tāpēc, ka sociālā dimensija ir vājš posms Eiropas integrācijā. Tas mums ir jāmaina.” Arī Latvijā cerības, kuras daudzi lika uz iestāšanos ES, pilnībā nav piepildījušās, gaidītā labklājība tā arī nav atnākusi.
Taisnība, nevienlīdzība valstu un cilvēku starpā pat pieaug.
Patiesībā skaitļi ir visai šokējoši. Astoņiem lielākajiem pasaules bagātniekiem pieder tikpat daudz, cik pusei no septiņiem miljardiem pasaules iedzīvotāju. Vai šajā apstāklī neslēpjas nestabilitātes draudi?
Protams, slēpjas, un to mēs labi redzam Grieķijā, Itālijā vai Spānijā. Tomēr nevienlīdzības lomu nevajadzētu pārspīlēt, lietas būtība drīzāk slēpjas saimnieciskajā izaugsmē. Visi sabiedrības slāņi jūt, ka dzīve pamazām kaut nedaudz iet uz augšu, bet cilvēkus patiesībā neuztrauc ziņa, ka daži brokastīs var atļauties dzert dārgu šampanieti un ēst melnos ikrus. Mani vairāk biedē sekojošs apstāklis – tiem jauniešiem, kuri šodien uzsāk darba dzīvi “vecās Eiropas” valstīs, ir liels risks būt materiāli mazāk nodrošinātiem nekā viņu vecākiem. Vai tas neradīs rezonansi politikas kreisajā spārnā vai atbalsosies kādās labēji konservatīvās kustības, to rādīs laiks.
Jūs pieminējāt, ka modernajā pasaulē tikpat kā esot izzudis proletariāts.
Tipisks Marksa laiku proletariāts dzīvoja latviešiem tik mīļajā Grīziņkalnā, Vārnu ielas republikas rajonā. Tie bija vienkārši, mazkvalificēti fiziska darba strādnieki. Pieprasījums pēc šāda darba darītājiem samazinās visā pasaulē, Latviju ieskaitot. Mūsu valsts pat iemanījusies šos cilvēkus eksportēt, kas gan radījis virkni citu problēmu, veselu reģionu iztukšošanos. Vēl viena radikāla pārmaiņa – klasiskais marksisms uzsver strādnieku savstarpējo solidaritāti. Šķiet, ka tā ir izzudusi. Patiesībā jau Marksa dzīves laikā kvalificēto un nekvalificēto strādnieku intereses ļoti atšķīrās, par šodienu nemaz nerunājot.
Bet varbūt šodien radušās jaunas ekspluatācijas formas? Lūk, viens citāts no Marksa: “Kapitālisti veicinās, lai strādnieku šķira pirktu aizvien vairāk dārgu preču. Cilvēki tiks pierunāti ņemt kredītus – līdz brīdim, kad tie kļūs nesamaksājami.” Ko mēs redzam šodien? Reklāma iestāsta, ka mums noteikti jāpērk, turklāt bieži pavisam nevajadzīgas lietas. Ja nav naudas – lūdzu, ātrais kredīts tepat aiz stūra. Nevari samaksāt – parādu piedzinēji klāt kā likts!
Bet var taču pasludināt personīgo bankrotu un sākt dzīvi no jauna!
Sākt visu no jauna un turpināt skrējienu vāveres ritenī, kas nekad neapstājas?
Interesanti, ka jau Markss runāja par preču fetišismu. To, ka kapitālistiskajā sabiedrībā preces apmaiņas vērtība jeb cena ir diezgan neatkarīga no tās lietojuma vērtības. Cilvēkiem svarīgs kļuvis preces imidžs, kā tagad saka – brends. Braukšana ar “Lamborghini” auto nav diez ko ērtāka kā ar “Toyota”, bet prestižs – nesamērojams. Un tomēr cilvēks gatavs maksāt milzu naudu, lai brauktu ar “Lamborghini”, jo visi redz – lūk, es to varu atļauties! Aiziet pat tik tālu, ka mēs sākam piedēvēt precēm cilvēciskas būtnes iezīmes.
Marksa minētais lietu fetišisms īpaši pieņēmies spēkā modernajā laikmetā līdz ar mediju attīstību. Jo mediji un reklāma jau ir tie, kas mūs pierunā patērēt vēl un vēl.
Reklāma bija pazīstama jau 19. gadsimtā, tātad Marksa laikā. Savukārt 20. gadsimts atnāk ar Zigmundu Freidu, viņa mācību par cilvēka psihes analīzi un tā sauktajām “sabiedriskajām attiecībām”. Un tā pircējam pastāsta, ka, lūk, šī automašīna ir ne tikai laba, izturīga un ātra, bet arī “stilīga” un pat “seksīga”.
Raugoties pasaules kartē, pārsteidz divi vēsturiski un politiski paradoksi. Pirmais – Ķīna, valsts ar ļoti ātriem ekonomiskās attīstības tempiem, kas sevi dēvē par komunistisku.
Marksa statuju, kuru Junkers atklāja Trīrā, šai pilsētai dāvināja ķīnieši.
Otrais paradokss – Krievija, komunistiskās Padomju Savienības mantiniece, kurā valda mežonīgs kapitālisms.
Ķīnieši kā jau austrumnieki izrādījušies viltīgāki – saglabājot komunistisko fasādi, viņi patiesībā iedarbinājuši īstu “turbokapitālismu”. Tā ir valsts bez pensijām, kur viss balstās uz paša spējām un darbu. Latvija salīdzinājumā ar Ķīnu ir sociālistiska valsts. Jāsaprot arī, ka ķīniešu stila komunisms ir visai specifisks, tā ir ideoloģija ar izteiktu maoisma un konfūciānisma piegaršu. Savukārt Krieviju var raksturot kā valsti, kurā bizness cieši saaudzis ar varu, savdabīgs korporatīvais kapitālisms. Es pat uzdrošinātos apgalvot, ka Krievijā no komunistu laikiem šis tas pat vairāk saglabājies. Piemēram, ir valdība, kuru atkal vadīs Dmitrijs Anatoļjevicš Medvedjevs un kas precīzi atbilst padomju laiku Ministru padomei. Bet ir tikpat ietekmīga, ja pat ne ietekmīgāka struktūra – prezidenta administrācija, aizdomīgi līdzīga kompartijas centrālkomitejai. Tāpat Krievijā lielā sabiedrības daļā joprojām saglabājusies negatīva attieksme pret privāto īpašumu uz zemi.
Bet pāriesim pie Latvijas. Nupat bija 15. maijs – diena, kurā Kārlis Ulmanis pirms 84 gadiem padzina Saeimu un sāka īstenot savu politiku, kas vismaz dažos aspektos šodien izskatās kreisa.
Vēl daudzus gadus pēc apvērsuma latviešu “sociķi” sūkstījās, ka Ulmanis esot nošpikojis viņu programmu, kas gan īsti neatbilst patiesībai. Drīzāk Ulmanis iedvesmojās no Musolīni lolotās korporatīvās valsts idejas. Lai saprastu Ulmani, mums jāatceras, ka viņš pirmām kārtām bija nevis ideologs, bet gan praktiķis. Kā viņš pats mīlēja teikt – “man ir tā Latvija jātaisa”. Ulmanis darīja to, kas viņam konkrētajā brīdī likās vajadzīgs un interesants.
Bet vai tad Ulmanis nebija visai aktīvs 1905. gada revolūcijā? Un 30. gadu beigas, uzņēmumu nacionalizācija?
Ne jau visi “Piektā gada” dalībnieki bija pārliecināti marksisti. Tolaik cilvēki vienkārši bija noilgojusies pēc pārmaiņām un ieraudzīja, ka negaidīti pavēries iespēju logs, kas gan drīz nelaimīgā kārtā aizvērās. Sekoja apspiešana un represijas, arī Ulmanis bija spiests doties trimdā uz Ameriku. Runājot par nacionalizāciju – mums nevajadzētu visas valsts kontrolētas tautsaimniecības norakstīt tikai uz marksisma ideoloģijas ietekmi. Tolaik visā Eiropā valdīja uzskats, ka liberālismam un brīvā tirgus ekonomikai nevajadzētu ļaut pārmērīgi izvērsties, ka valstij jākontrolē galvenās ražošanas nozares un resursi. Varam tikai zīlēt, kā Ulmanis būtu rīkojies, ja 1940. gadā Latvija netiktu okupēta. Ir dažas norādes, ka viņš, redzēdams mazo lauku saimniecību zemo efektivitāti, bija iecerējis kaut ko līdzīgu piespiedu kooperācijai, tādu skaisti latvisku un “ulmanisku” kolhozu veidošanai.
Tuvojas vēlēšanas. Kā liecina aptaujas, var notikt tā, ka Saeimā iekļūst vien trīs partijas – “Saskaņa”, ZZS un Nacionālā apvienība. Ko tas nozīmē Latvijas demokrātijai?
Šāds vēlēšanu rezultāts un no tā loģiski izrietošā valdošā koalīcija, ko veidotu ZZS un Nacionālā apvienība, nebūtu nekas katastrofāls. Tiesa, šajā kombinācijā iztrūktu centriski eiropeiskais vektors, ko vēsturiski esam pieraduši saistīt ar “Latvijas ceļu”, Tautas partiju, “Jauno laiku” un tagad ar “Vienotību”. Tomēr kopumā Latvijas politika darbojas pietiekami šaurā rāmī, kura robežas nosaka dalība ES, NATO, eirozonā, mūsu pašreizējie mēģinājumi konkurēt globālajā ekonomikā. Tas, kas gan mainītos, ir retorika. Tā visdrīzāk varētu kļūt mazliet izolacionistiska, parādītos kāds asāks žests pret Eiropas Savienību. Īpaši jau tad, ja ārlietu ministrs nāks no Nacionālās apvienības. Bet lielos vilcienos viss paliks pa vecam.
Vai jums nešķiet, ka viens no faktoriem, kas Latvijā traucējis izveidoties stiprai un modernai sociāldemokrātiskai partijai, ir “Saskaņas” eksistence? Šī partija joprojām vairāk asociējas ar krieviem, Padomju Savienību, Marksu, Ļeņinu un Putinu, nevis sociāldemokrātiju.
Es neuzskatu, ka pastāv dzelžainas vēsturiskas likumsakarības, kas liek mums dzīvot šajā realitātē. Procesi drīzāk skaidrojami ar personālijām, konkrētiem cilvēkiem, kuri latviešu sociāldemokrātiju ir “nolaiduši pa burbuli.” Grozies kā gribi, bet pēdējais vērā ņemamais latviešu sociāldemokrāts politiskā izpratnē bija Juris Bojārs. Pēc tam, kad viņš aizgāja vai “tika aiziets”, neizskatās, ka šajā partijā kaut kas radikāli mainītos uz labo pusi. Tā vien izskatās, ka vismaz tuvākajā laikā mums nāksies dzīvot realitātē bez latviski orientētas kreisās politiskās alternatīvas.
