Maija Kurševa: Viss nav domāts visiem 0
Līdz 2. septembrim “kim?” laikmetīgās mākslas centrā apskatāma MAIJAS KURŠEVAS personālizstāde “Izmeklēšana”. Izstādes centrā ir zīmējums, kā jau Maijai Kurševai ierasts, – daudzplākšņains tieši savā maldinošajā vienkāršībā. “Zīmējums attēlo vienīgi to, ka zīmējot pagājis laiks,” izstādes pieteikumā raksta māksliniece. Ar zīmējumu arī sāku sarunu.
– Kā esat stāstījusi citās intervijās, ceļu uz mākslu sākāt ar zīmējumu, ar skicēm skolas pierakstu kladē. Vai šī izstāde ir atgriešanās pie saknēm?
– Atgriešanās bērnībā? Nē, noteikti ne. Manā mākslā zīmējums vienmēr bijis klātesošs, un šeit arī ir ar guašu, otiņu veidots zīmējums. Es nekad neesmu neko smalki izzīmējusi, man tam nav pacietības. Mani zīmējumi ir spontāni, arī guašas zīmējumi – it kā vairākās sesijās, bet vienā elpas vilcienā. Šajā izstādē ir arī tādi zīmējumi, kuros apzināti centos atveidot ko neatpazīstamu. Īstenībā zīmēt kaut ko, kas nav atpazīstams, nemaz nav viegli. Tā tikai no malas var šķist – ai, tā tikai bērni dara. Bērni patiesībā vienmēr cenšas uzzīmēt kaut ko ļoti konkrētu. Tādēļ izstādē ir, protams, atpazīstamas lietas, un ir arī bloks ar burtiem, tekstu. Arī zīmējums savā būtībā līdzinās burtam, rakstuzīmei, iespējams, Austrumos tapušai kaligrāfijai. Un burtu fonts ņemts no zīmējumiem. Ja ieskatās, tur, kur ir bloks ar burtiem, arī zīmējumi veidoti tā, lai līdzinātos zīmētajam fontam. Un tajā blokā ir apslēpts dzejolis par līniju, kuru uzrakstīju ziemā Berlīnē. Dzejolis gan nav atveidots pilnībā, vairākus vārdus izņēmu ārā, bet tā, lai skatītāji tos pēc dažām norādēm, mājieniem varētu izlasīt. Taču vispār ar šo izstādi gribu parādīt domu, kura nav izteikta un nav jāizsaka vārdos.
– Interesanti, pirms nedēļas man bija intervija ar jūsu kolēģi Mākslas akadēmijā keramiķi Daini Punduru, un viņš teica burtiski to pašu, – ka viņu mākslas vērošanā visvairāk interesē brīdis pirms domas.
– Tas ir ļoti atkarīgs no konkrēta mākslinieka, kā viņš vēlas savu darbu parādīt. Vai grib skatītājam paskaidrot, vai iet radikālo ceļu, kas, manuprāt, arī ir pilnīgi pieļaujams, ka mākslinieks atsakās komentēt, skatītājs nāk ar savām zināšanām un kaut ko no redzētā izsecina. Tur var rasties dažādas interesantas interpretācijas. Es esmu no māksliniekiem, kuri labprāt panāk pretī skatītājiem un pastāsta, kas ar mākslas darbu domāts. Bet pirmkārt tā ir vizuālā māksla. Un, ja tu to spēj aprakstīt vārdiem, kāpēc taisīt mākslas darbu? Es izstādei uzrakstīju tekstiņu, kas veido fonu, kā uz to raudzīties, bet ceru, ka arī bez tā skatītājs varēs uztvert, domāt līdzi un izsekot manu domu ceļam, tam, kā esmu nonākusi līdz gatavajam darbam.
– Jūs esat viena no Latvijas mākslas huligāniem, bija savulaik pat izstāde “Negantnieki. Mākslinieki – sabiedrības izaicinātāji”, kur līdzās jums, jaunajiem dusmīgajiem, bija arī Aijas Zariņas, Kristapa Ģelža darbi. Parasti huligānisms tomēr vairāk saistās ar agru jaunību…
– Jā, tas bija periods, kurā noteikti liela nozīme arī pašdefinēšanai – kas es esmu, ko gribu darīt, kur atrodos sabiedrībā. Man toreiz ļoti tuva bija panku subkultūra, tā šķita manējā, laiks, kas saistās ar Andrejsalu, – daudz alkohola, ielu māksla. Man liekas, jaunai māksliniecei, kuru neviens nezina, kam nav naudas, lai uztaisītu izstādi, ielu māksla ir ļoti loģisks veids, kā parādīt savu darbu – jebkur ārā. Bet ir tikai normāli un loģiski, ka viss attīstās. Es jau nevaru iekapsulēties divdesmitgadīga cilvēka prātā, tas būtu mazliet dīvaini.
– … ja Mākslas akadēmijas pasniedzēja klusībā apgleznotu mājas?
– Nē, kāpēc ne, kāpēc ne?! Tas draivs, staigāšana pa pilsētu, savas psihoģeogrāfijas veidošana… tas, kā tu staigā pa pilsētu un atstāj tur savas zīmes, ir gluži citāds, nekā vienkārši pārvietojoties no darba uz mājām.
– Tāda kā pilsētas pieradināšana, iezīmēšana?
– Jā, savā ziņā – es šeit dzīvoju, šeit ir manas mājas. Ne tikai četrstūrī, kuru īrēju, bet plašāk, vairāk: es šeit esmu, un arī man ir tiesības te uzturēties.
– Ielu māksliniekam nav nekā jaukāka par svaigi krāsotu mājas sienu…
– O, nē, protams, to saproti ar vecumu, bet es arī jauniešiem pēc iespējas cenšos stāstīt – Rīgā ir tik daudz vecu, pamestu māju, žogu, tik daudz kolosālu vietu, kas pamestas novārtā, kur droši var izpausties, nevis uz tikko atjaunotas mājas, kur nupat kā paveikts remonts. Visi jau nav tādi bagātnieki, lai varētu atkal un atkal ieguldīt līdzekļus atjaunošanā. Par to arī daudz diskutē arī paši grafiti mākslinieki savā starpā.
– Savulaik esat sacījusi, – atradīsiet harmoniju, kad iemācīsieties spēlēt akordeonu. Kāpēc tieši akordeonu?
– Esmu no muzikālas ģimenes, mūzika vienmēr bijusi daļa manas dzīves. Par harmonijas meklējumiem… Varbūt es tā biju cerējusi, bet akordeonu spēlēt neesmu iemācījusies, tikai četras dziesmas, bet man tiešām patīk, kā tas skan, un vēl joprojām domāju, ka atradīšu kādu brīdi, kad tam pieķerties un darīt ar mūziku kaut ko tālāk. Bet vēl tas laiks nav atnācis.
– Un harmonija?
– Harmonija zināmā mērā ir atrasta. Akordeons stāv skapī, bet harmonija ir atnākusi. Bet tas saistīts ar stabilitāti dzīvē – ir darbs, kas man ļoti patīk, nav katru mēnesi jāsatraucas, kā nomaksāt īri, ir zināma drošība, ka būs ko ēst. Tas dod mieru.
– Nez kādēļ ir tas ciniskais teiciens, ka māksliniekam jābūt mazliet izsalkušam. Vienmēr esmu domājusi: diez kādēļ tieši māksliniekam, nevis, piemēram, politiķim?
– Varbūt grāmatvedim jābūt izsalkušam? (Smejas.) Man liekas, tas saistās ar neizglītotību mākslā, jo priekšstats par tuberkulozes nomocītajiem dzejniekiem, kas mirst badu mitros bēniņos, vai māksliniekiem, kuri dedzina savas gleznas, lai iekurinātu plīti, – tas ir no simts gadu senas pagātnes. Mūsdienās viss ir mazliet citādi.
– Cik lielu daļu jūsu kā mākslinieces dzīves veido projekti?
– Projektu rakstīšana ir pietiekami nozīmīga daļa manas dzīves. Es to daru, esmu iemācījusies to darīt. Savulaik, kad kopā ar domubiedriem nodibinājām “Popper” un sākām izdot grāmatas, nācās rakstīt projektus ne vairs kā radošo stipendiju Valsts kultūrkapitāla fondam, bet jau nopietnāk kā biedrības pieteikumu. Tā man bija tāda skola… Neviens to nepateiks priekšā, nācās lauzties pašai cauri. Tad divus gadus nostrādāju VKKF kā viena no septiņiem ekspertiem, tur izlasīju ļoti daudzus projektus. To es ieteiktu visiem māksliniekiem – pieteikties VKKF, jo tur katru gadu mainās puse ekspertu, un šis laiks man bijis ļoti vērtīgs – šādi ieraugi visu projektu spektru, kas Latvijā tiek īstenoti, redzi, kā projekti tiek lasīti, kā tos vērtē. Tagad jau divus gadus vadu “LOW” galeriju Ģertrūdes ielā, tāpat rakstu projektus, lai tai piesaistītu finansējumu. Tā ka, jā, projekti noteikti ir daļa no aktīva mākslinieka dzīves ikdienas.
– Domājot par Radošo personu atbalsta likumu un to, ka vienmēr ir bijuši mākslinieki, kuri spēj veidot mārketingu, rakstīt projektus vai atrast kādu, kurš to dara viņu vietā, bet ir arī vienmēr bijuši mākslinieki, kuri spēj gleznot, bet neprot sakārtot dzīves praktisko pusi. Ko redzat savu paziņu mākslinieku lokā, kādi praktiski atbalsta pasākumi būtu nepieciešami?
– Es neesmu tik ļoti iedziļinājusies šajā likumā, tāpēc nevaru to īsti komentēt. Bet visi mākslinieki, ko pazīstu, strādā. Neviens nedzīvo tikai no mākslas, un es arī neticu, ka tas kādreiz mainīsies. Varbūt kādai grupiņai uz laiku, ja VKKF uz laiku – gadu vai diviem – maksātu algu un iepriekšējā darbība kalpotu par garantu, ka tu nenodzersies vai nenoēdīsi to naudu kūkās… Jo tad, ja cilvēks strādā mākslā, to pēkšņi nepārtrauks tikai tādēļ, ka ir radies vairāk naudas. Visi saprot, ka finansējums no VKKF nekad nav pietiekams, ka māksla – tie ir izdevumi. Protams, finansējums ietekmēs, kādus materiālus vari atļauties, vai vari kādu pieaicināt palīgā, vai tev pašam viss jāizdara. Jā, īslaicīgas mākslinieku algas varētu būt labs atbalsts – vismaz daļai.
Bet, kas attiecas uz praktisko dzīvi, projektiem, – tā ir lieta, kurai pašam jāiziet cauri. Ar karoti mutē neviens neko neielies. Ja gribi strādāt, sakodīsi zobus, iesi visam cauri un izdarīsi. Ja tu spēj noorganizēt palīgus – super! Ja palīdz draugi – super! Bet, tāpat kā jebkurā citā lietā, pašam jāiet un jādara.
– Vismaz viens jūsu darbs ir iekļauts Laikmetīgās mākslas muzeja krājumā, kura projekts atkal ir apdraudēts…
– Tas ir šausmīgi! Bija jau pārliecība, ka beidzot mums būs Laikmetīgās mākslas muzejs, turklāt diezgan drīz, jau tiek veidots projekts, un tad vienas nedēļas laikā – pļukt! Tas ir traģiski un arī mākslas izglītībai ļoti slikti, jo jaunieši, kuri studē mākslu, neredz kopskatu, kas ticis mākslā izdarīts pēdējo gadu laikā.
– Diezgan daudzi man pazīstami cilvēki jūtas nekomfortabli laikmetīgās mākslas izstādēs, jo baidās nesaprast vēstījumu. Vai tikai arī tam iemesls nav tas, ka mums kā sabiedrībai nav bijis iespējas secīgi vērot laikmetīgās mākslas attīstību?
– Jā, tieši tā! Un vēl, man šķiet, no padomju laikiem ir nācis greizs priekšstats, pārliecība, ka māksla pieder tautai un visiem viss ir jāsaprot. Nē, viss nav visiem jāsaprot, viss nav domāts visiem. Laikmetīgā māksla ir tik daudzveidīga, un tur jau tā burvība, ka tu vari izvēlēties lietas, kas tev patīk. Un, ja esi pietiekami drosmīga, lai izietu ārpus ierastā, tas tev dos jaunu pieredzi. Bet, ja tu iesi tikai uz to, ko zini, tikai tur arī paliksi. Tieši tāpat tu varbūt nesaproti, kā elektrība darbojas vai arī kā rūpēties par augiem, un tie nokalst, jo tev nav zināšanu par šīm lietām. Tu nevari pieprasīt: iemāciet, kā man saprast laikmetīgo mākslu! Tā vienkārši jāskatās.
Radošā vizītkarte
Maija Kurševa
Beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļu.
Studējusi Berlīnes Mākslu universitātē.
Piedalījusies grupu izstādēs Rīgā, Viļņā, Berlīnē, Maskavā, Tallinā, Briselē, Pēterburgā, Brēmenē, Helsinkos u. c.,kā arī rīkojusi vairākas personālizstādes.
Aktīvi darbojās mākslinieku kolektīvā “Popper Publishing”, organizē Rīgas Zīnu Festivālu.
Strādā par sietspiedes un ilustrācijas pasniedzēju Latvijas Mākslas akadēmijas KAS (Kustība. Attēls. Skaņa) apakšnozarē.
