Ģirts Kasparāns: Neviens negribētu palikt vēsturē kā pēdējais, kurš nomiris ar Covid-19 2
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunais gads ir sācies ar labām ziņām, jo mūsu mediķi, kas frontes priekšējās līnijās cīnās ar koronavīrusa izraisīto pandēmiju, sākuši saņemt vakcīnas pret Covid-19.
Tas ir cerību stars mums visiem, jo iedrošina, ka šogad pamazām varēsim atgriezties pie ierastās dzīves: bez bažām doties uz darbu vai skolu, tikties ar radiem un draugiem, apmeklēt kultūras un izklaides pasākumus.
Taču cīņa vēl nav galā, tādēļ šobrīd ir īpaši svarīgi saglabāt piesardzību, lai pasargātu sevi un citus no Covid-19 bēdīgās statistikas papildināšanas.
Tagadējā situācija zināmā mērā atgādina 1945. gada sākumu: Otrā pasaules kara iznākums tobrīd jau bija skaidrs, taču latviešu karavīriem abās frontes pusēs vēl nācās izcīnīt ne mazums niknu cīņu, kurās bija tūkstošiem kritušo.
Un bija arī tādi, kas zaudēja dzīvību 1945. gada 8. maijā, pašā kara beigu priekšvakarā. Tāpat arī tagad neviens negribētu palikt vēsturē kā pēdējais, kurš nomiris ar Covid-19.
Protams, varētu teikt, ka latviešu tautai Otrais pasaules karš nebūt nebeidzās 1945. gada maijā, jo pēc tam sekoja gandrīz pusgadsimtu ilgs padomju okupācijas periods.
Par tā sekām visspilgtāk liecina fakts, ka latviešu īpatsvars Latvijā saruka no 75 procentiem 1935. gada tautas skaitīšanā līdz 52 procentiem 1989. gada tautas skaitīšanā. Kopš neatkarības atjaunošanas šajā ziņā lietas gājušas uz labo pusi, jo pašlaik latviešu īpatsvars mūsu zemē pārsniedz 62% un pamazām tuvojas divām trešdaļām.
Ne jau viss padomju laikā bija tik briesmīgs, jo, par spīti valdošās ideoloģijas noteiktiem rāmjiem, Latvijā krāšņi uzplauka kultūras dzīve.
Mūsu dzejnieki, aktieri un mūziķi ar savu daiļradi veidoja bagātīgu mantojumu, kas vēl ilgi būs daļa no Latvijas kultūras zelta fonda. Un šajā fondā reti kurš ir devis tik lielu ieguldījumu kā mūsu Maestro, izcilais komponists Raimonds Pauls, kurš 12. janvārī svinēs 85 gadu jubileju.
Katrs latvietis mācēs nodungot vismaz duci viņa dziesmu, jo Paula mūzika ir ļoti būtiska daļa no mūsu dzīves skaņu celiņa.
Es varu tikai apbrīnot Maestro, jo ražīgākais posms viņa karjerā bija pagājušā gadsimta 70. gadi, tātad gandrīz pirms pusgadsimta, taču viņš nav dusējis uz lielās slavas lauriem un slinki baudījis sava darba augļus. Nē, Maestro aktīvi darbojas arī 85 gadu vecumā un turpina mūs iepriecināt ar jaunu mūziku!
Ja varam ko pārmest Paulam, tad tas bija viņa sānsolis politikas virzienā (1999. gadā viņš pat kandidēja uz Valsts prezidenta amatu, bet piekāpās un pavēra ceļu Vairas Vīķes-Freibergas ievēlēšanai).
No tā varam mācīties, ka šajā dzīvē katram derētu nodarboties ar to, ko viņš prot vislabāk: Paulam sacerēt lieliskas dziesmas, politiķiem veidot politiku, bet medicīnas jautājumos labāk uzticēties ārstiem un veselības aprūpes speciālistiem, nevis pašpasludinātiem “dīvāna ekspertiem”, kas bārsta internetā sagrābstītas gudrības.
Maestro un citiem senioriem atliek tikai novēlēt labu veselību, lai pēc pieciem gadiem mēs visi varētu satikties viņa 90 gadu jubilejas koncertos. Jo viņš mums vienmēr ir bijis un būs “vīrietis vislabākajos gados”.
