Viss, kas notiek, notiek uz labu. Saruna ar aizsargu Arvīdu Reķi 4
Latvijas hokeja izlase šobrīd cītīgi gatavojas pasaules čempionātam, kas maijā risināsies Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā. Jau 18. gadu pēc kārtas elites sabiedrībā piedalīsies arī sarkanbaltsarkanie. Septiņi no šiem pavasariem bijuši īpaši arī aizsargam Arvīdam Reķim – vienam no mūsu hokeja pašaizliedzīgākajiem spēlētājiem, kuru treneri dažbrīd pa jokam mēdz dēvēt par otru vārtsargu, jo gatavs ripas uzņemt ar savu ķermeni, lai tikai vārti paliktu neskarti. Diemžēl garā sezona nepaliek bez sekām – vairākiem stabilajiem valstsvienības spēlētājiem, ieskaitot 35 gadus veco Reķi, ir savainojumi, nogurums un ģimenes apstākļi, kuru dēļ jāpaliek skatītāju rindās. Taču Arvīda Reķa pieredzē, čempionātu gaidot, noteikti vērts ieklausīties.
Bīstamais februāris
Sezonas laikā Arvīds ir “Dinamo” noslēgtākais spēlētājs – komentārus pēc spēlēm praktiski nesniedz. Bet pēc kādas uzvaras apsola, ka pēc sezonas piesēdīsim un parunāsim par dzīvi. Turu pie vārda. Tieši sarunas dienā Arvīds atbrīvojies no sava pavadoņa – rokas ģipša. Arī pagājušo sezonu viņš beidza ar šādu aksesuāru. – Labajai rokai man visi pirksti bijuši lauzti, turklāt visi – spēlējot Rīgā. Viens jau sen jaunībā, pārējie – “Dinamo” sastāvā. Tikai vienu no četrām sezonām “Dinamo” esmu nospēlējis līdz galam. Totāli neveicas, februāris man ir bīstams mēnesis, – sarunu sākam, aplūkojot Arvīda “slimības vēsturi” un secinot, ka karjeras laikā cietis viss ķermenis – bijusi lauzta kāja, ribas, arī viens kreisās rokas pirksts un gūti dažādi citi savainojumi.
– Treneri saka – tu gūsti traumas, jo esi ļoti pašaizliedzīgs spēlētājs.
– Tā ir iegājies jau kopš bērnības. Pirmais nopietnais treneris bija Jevgeņijs Linkevičs, viņš man visus pamatus ir ielicis. 90. gadu vidū aizbrauca strādāt par treneri ASV un vēlāk arī mums, vairākiem komandas puišiem, izkārtoja iespēju tur spēlēt. Latvijā bija juku laiki, naudas problēmas. Aizbraucu 16 gadu vecumā ar domu kādreiz nokļūt NHL.
– Tu skaitījies talantīgais vai darbarūķis?
– Grūti spriest. Tā kā jau pāris gadus biju trenējies daiļslidošanā, sākumā biju ātrāks par vienaudžiem, bet ar laiku pārējie pievilkās klāt. Treneris nedeva nekādas atlaides. Reiz zaudējām, un viņš visai pirmajai maiņai pateica, ka varam nodot formas un vairs nenākt, ar tādu attieksmi nav jēgas spēlēt. Man tad bija 10 vai 11 gadi. Gājām un runājām, paņēma atpakaļ. Pilnīgi pareizs puika es nebiju, vēlākajos gados arī ballējos, bet normas robežās, citādi jau neko nebūtu sasniedzis. Pēc sezonas pāris nedēļas nolaid tvaiku un atkal sāc strādāt.
– Tu esi Jūrmalas puika?
– Jā, dzimis un audzis Jūrmalā. Pirmās trīs klases mācījos Majoru pamatskolā, pēc tam pārgāju uz Rīgas 93. vidusskolu, kur bija daudzi hokejisti. Mācībās man pagrūti gāja, biju jauns un dumjš, domāju, ka izglītība nebūs vajadzīga. Pumpuru vidusskolu gan izdevās pabeigt. Man ir apņēmība kaut ko vēl pastudēt. Esmu dažādos kursos gājis, lai neatrofētos pilnībā – jo ilgāk nemācies, jo grūtāk atsākt.
– Kā nokļuvi hokejā?
– Viss sākās ar daiļslidošanu. Brālis ir trīs gadus vecāks, sāka iet uz hokeju, un man arī sagribējās. Mamma mazliet ir nodarbojusies ar sportu, tēvu vairāk saistīja motokross. Uz slidām mani uzlika četros vai piecos gados. Tolaik ļoti populārs bija vecais Rīgas “Dinamo”. Tēvam bija abonements, un mūs ar brāli parasti ņēma līdzi uz spēlēm, tas bija liels notikums. Pirmās spilgtās atmiņas ir no 1988. gada, kad Rīgas hokejisti ieguva sudrabu PSRS čempionātā. Visvairāk patika Aleksandrs Kerčs, no aizsargiem – Sergejs Čudinovs. Vēlāk man par piemēru kļuva Sandis Ozoliņš. 1998. gadā pirmo reizi kopā bijām izlasē, vēlāk arī Rīgas “Dinamo”. Neticami. Šosezon spēlējām vienā pārī un garlaicīgi nebija. Reizēm viens no mums iemet ripu zonā un otrs skrien pakaļ, tad aiz vārtiem saduramies. Artis Ābols (galvenais treneris) pēc tam saka: es saprotu, ka viņš skrien, bet kur tu lien (smejas)! Domāju, ka mums uzreiz aizgāja, viņš ir izcils spēlētājs, un ar tādiem ir vieglāk spēlēt kopā.
Amerikas sistēma
– Atgriežamies jaunībā. Kādiem ērkšķiem cauri izgāji Amerikā?
– Man paveicās, jo junioru komandā bija labs kolektīvs. Atceros vienu krievu puisi Vadimu Šarapovu, ļoti nepiekāpīgs, daudzus kanādiešus nolika pie vietas. Reiz tāds Brendons Sagdens, kurš vēlāk izveidojās par hokeja policistu un pirms pāris sezonām spēlēja Čehovas “Vitjazj”, spēlē pret mums pateica: stulbais krievs. Vadims viņam tā iedeva, ka ilgi nesaprata, kas notiek. Arī man pāris reizes nācās sevi aizstāvēt. Sākumā ar valodu bija ļoti grūti, bet ātri apguvu un arī skolā mācījos. Tur bija noteikts ģērbšanās stils – šlipse, žakete, kārtīga frizūra, nedrīkstēja džinsus vilkt. Man tas īsti pie sirds negāja, bet noteikumi ir noteikumi. Dzīvoju ļoti atsaucīgā ģimenē, kurā jau bija trīs bērni, vecākajam seši gadi. Biju kā pilnvērtīgs ģimenes loceklis, palīdzēju mazos pieskatīt, vasarā mauriņu pļāvu, ziemā sniegu tīrīju. Tādus mazos darbiņus veicu. Kontaktus uzturam joprojām, bet ļoti reti. Tā ir mana vaina, slinkoju.
– Pēc četros junioros pavadītiem gadiem sāki profesionāļa gaitas.
– Pēc pēdējā gada junioros aizbraucu uz CHL (Centrālā hokeja līga) un paspēju sezonas beigās uzspēlēt play off. Trenera asistents strādāja arī Austrumkrasta līgas (ECHL) komandā no Piorijas, uzaicināja pie sevis. Cik biju dzirdējis, tad no šīs līgas komandām Piorijai bija laba slava. Tur pavadīju trīs gadus. Pēc pirmā uzaicināja uz NHL komandas Čikāgas “Blackhawks” treniņnometni, neilgi pirms tās sākuma bija nonesti Dvīņu torņi (11. septembris) un lidojumi nebija atļauti, nācās braukt ar auto. Nometnē diezgan ilgi noturējos, bet tad treneris iesauca savā istabā, viņa teikto atceros kā šodien: this is a game of numbers and numbers are not in your favor (runa ir par skaitļiem un skaitļi nav tavā labā). Nosūtīja uz fārmklubu Norfolkā, bet tur arī visi spēlētāji ar līgumiem un mans ceļš veda atpakaļ uz Pioriju. Pēdējā gadā biju Sentluisas “Blues” nometnē, bet tur neko spoži negāja. Biju sapratis, kā viss notiek: astoņi vai deviņi aizsargi ar vienvirziena līgumiem un nekādu iespēju iekļūt NHL komandā. Vēl vesela kaudze vīru ar līgumiem AHL (Amerikas hokeja līga), un rinda ir tik gara, ka baigi daudz cilvēkiem jāsalūst vai tev jābūt trīs galvas tiesas pārākam, lai paņemtu. Ja neesi draftēts, izredzes nokļūt NHL ir minimālas.
– Viens no retajiem latviešiem, kam tas izdevies, ir Raitis Ivanāns. Spēlējot ASV zemākajās līgās, viņš vasarās esot piestrādājis, lai varētu savilkt galus kopā. Tu arī esi kādus darbiņus darījis?
– Raitis bija mans klasesbiedrs Rīgas 93. vidusskolā, un mums joprojām ir ļoti labas attiecības, viņš uz ASV aizbrauca pāris gadus vēlāk. Iepriekšējā sezona bija neticama, jo atkal bijām kopā – Rīgas “Dinamo”. Es arī darīju visdažādākos darbus jau kopš pirmā gada, kad nokļuvu ASV, un, ja tagad vajadzētu CV rakstīt, varētu pilnu lapu piesmērēt (smejas). Zirgu stallī darīju melnos darbus, taču man patika, svaigā gaisā un ar dzīvniekiem. Pirmo reizi pamēģināju jāt, iepatikās, bail nebija. Iespējams, pēc karjeras beigām iegādāšos zirgu. Vēl pēc mācību gada beigām kopā ar Vadimu no universitātēm vācu ārā ledusskapjus, tas bija draņķīgākais no darbiem – daudz jābraukā, saspringts grafiks, pirms novietošanas noliktavās tos vajadzēja iztīrīt, bija uzraugs, bet mēs izdomājām veidus, kā izvairīties no tīrīšanas. Brīnījos, kā var tā piecūkot ledusskapi, bija arī pievemti. Nopelnīju labi – nedēļā vairāk nekā tūkstoti dolāru. Trīs nedēļas vasarā pastrādā un sāc trenēties. Kad spēlēju ECHL, piestrādāju par treneri.
– Tev nauda bija vajadzīga, lai izdzīvotu?
– Tā bija kā kabatas nauda. Principā, spēlējot junioru komandā, tev viss ir nodrošināts un komanda maksā arī simbolisku naudiņu. Uz kino varēju aiziet, bet popkornam un kolai nepietika. Arī meiteni bija grūti kaut kur aizvest, tāpēc vajadzēja piepelnīties. Kad spēlēju ECHL, varēju arī kaut ko iekrāt, jo man līgums bija ar AHL komandu. Piorijas komanda tādā ziņā bija ļoti solīda organizācija, apmaksāja dzīvošanu un ēdināšanu. Viņiem ģērbtuvē bija džakuzi, aukstās vannas, daudzām augstākā līmeņa komandām nekā tāda nav.
– Atceroties ASV pavadīto laiku – bija kāds brīdis, kur varbūt vajadzēja pieņemt citu lēmumu un tad cerības nokļūt NHL būtu bijušas lielākas?
– Es pirmo gadu pavadīju ASV junioru līgā (USHL), no kurienes daudzi hokejisti aizgāja mācīties un spēlēt NCAA čempionātā. Iespējams, man vajadzēja izvēlēties šo ceļu, bet tobrīd domāju, ka skolu man nevajag, gribu tikai hokeju. Bet viss, kas notiek, notiek uz labu – vēlāk aizbraucu uz Vāciju un satiku draudzeni Francisku, izveidojās ģimene. Esam saderinājušies un tuvākajā laikā plānojam svinēt kāzas. Mums ir divi dēli – vecākajam Lenartam pieci gadi, jaunākajam Eliaham – divi. Mājās skan trīs valodas – angļu, vācu un latviešu. Man ir svarīgi, lai bērni zinātu latviskās tradīcijas un latviešu valodu. Vecākais puika iet dārziņā un jau labi runā latviski, jaunākais vēl nerunā nemaz, varbūt no tā mikšļa nesaprot, kā runāt (smejas).
Negaidītā atgriešanās
– Kāpēc no ASV pārcēlies uz Vāciju?
– Aģents Dmitrijs Jerjomins reiz jautāja, vai ir interese kādreiz spēlēt Eiropā. Teicu, ka ir. 2003. gada vasarā plānoju braukt atpakaļ uz ASV, bet viņš zvanīja un teica, ka ir variants Augsburgā. Kluba ģenerālmenedžeris arī uzreiz piezvanīja, gribēja, lai jau nākamajā dienā piedalos pārbaudes spēlē, bet es ar draugiem tobrīd biju izbraucis 200 km no Rīgas ar teltīm pie dabas atpūsties. Traucos uz Rīgu, sakrāmēju somas un kāpu lidmašīnā. Ierados nākamajā dienā, bet spēle jau bija sākusies, iegāju hallē, kas ir ļoti savdabīga – tikai viena siena un jumts, pārējais atklāts. Rodrigo Laviņš tur jau bija spēlējis un mani brīdināja, lai nebrīnos. Aizbraucu ar komandu uz nometni Šveicē, un viņi parakstīja ar mani līgumu. Adaptēšanās nebija grūta, jo treneris bija kanādietis, komandā daudzi kanādieši un viss notiek angļu valodā, hokejs līdzīgs kā Ziemeļamerikā. Biju domājis, ka ātri iemācīšos vācu valodu, bet tā vietā pirmajā gadā atsvaidzināju lauzīto krievu valodu. Komandā bija viens spēlētājs no Maskavas, Augsburgā vispār ir daudz krievvalodīgo – viņiem ir savi veikali, restorāni. Vesels rajons, kur viss notiek krieviski. Treneris bija diezgan stingrs, bet taisnīgs. Man patika. Augsburgā pavadīju piecus gadus. Mūsu ģenerālmenedžeris aizgāja uz Frankfurti un tad uz Volfsburgu, viņš mani jau uz Frankfurti aicināja, bet es negribēju nekur prom braukt. Augsburgā, kad bija pēdējais līguma gads, viņš man jau septembrī zvanīja un piedāvāja līgumu uz nākamo sezonu. Pirms Ziemassvētkiem likām parakstus. Nekur neesmu redzējis, ka tā notiek, bet Vācijā tā bija visnotaļ pieraksta prakse – pusei komandas spēlētāju jau sezonas vidū ir līgums uz nākamo gadu ar citām komandām.
– Kādi tev bijuši pēdējie četri gadi Rīgā?
– Tā bija pilnīgi jauna pieredze, iepriekš nekad nebiju domājis, ka sanāks atkal Rīgā spēlēt. Visādi gāja – uz augšu, uz leju. Stulbākais ir traumas, no četrām sezonām trīs nenospēlēju līdz galam. Bet kopumā – diezgan labi. Iepriekšējā sezona bija švaka, lai gan lielākajā daļā spēļu zaudējām ar vieniem vārtiem. Taču rokas nenolaidām, cīnījāmies līdz galam un ieguvām Cerību kausu – vismaz kaut kāds mierinājums. Komanda parādīja, ka nav vienaldzīga.
– Summas, ko maksāja Vācijā un Rīgā, ir puslīdz salīdzināmas?
– Puslīdz ir salīdzināmas. Vācijā bija laiks, kad sāka maksāt labi, bet tad atkal iestājās kritums. Biju apmierināts ar Vācijā nopelnīto.
– Kurš tev karjerā bijis labākais posms?
– Noteikti atcerēšos šo sezonu, arī pirmais gads “Dinamo” bija patīkams. Man ar komandām ir paveicies. Augsburgā varbūt rezultāti nebija tik labi, bet kolektīvs vienmēr bija lielisks. Atceros, kad biju jauns, kāda kanādietis pateica, ka karjerā tikai trīs četri gadi būs tādi, kurus var izbaudīt. Pārējais būs mocības. Domāju – nu, nu, vai tad man visi prieki jau beigušies. Prieks, ka viņam nebija taisnība. Es arī ar treneriem esmu pratis sadzīvot, nekad neesmu strīdējies. Bijuši brīži, kad komandas biedri noraujas, jo uzskata, ka netiek novērtēti. Uz mani ir bļāvuši, bet neatbildu, pie sevis nodomāju – lai jau, nākamreiz laukumā pierādīšu, ka viņam nebija taisnība.
– Visiem jau tu neesi bijis mīlulis. Piemēram, Pekam Rautakallio.
– Visiem nekad neizpatiksi. Ar Peku bija kā pa kalniem – vienu nedēļu patīk, otru nepatīk. Tāds trenera tips. Man bija grūti viņu saprast. Prasības it kā saprotamas, bet mums nesaskanēja – vienu brīdi tu ar viņu normāli runā, otrā viņš vispār nerunā.
– Kuru treneri visvairāk atcerēsies?
– Interesants darba stils ir Tedam Nolanam – viens no mierīgākajiem, pie kā spēlēts. Citreiz liekas, ka tādā brīdī nav iespējams saglabāt mierīgu toni un iedvesmot. Apbrīnojami. Es gan tikai divos turnīros pie viņa esmu spēlējis – olimpiskajā kvalifikācijā un Sočos. Varbūt, ja biežāk būtu kopā, pavērtos cita aina.
Stingrāks režīms
– Cik gadus vēl plāno spēlēt?
– Ja paprasītu pirms desmit gadiem, tad teiktu – 30. Tagad… nezinu. Man ir 35, visi nevar būt kā Sandis Ozoliņš (spēlēt līdz 41). Daudz atkarīgs no veselības, varēšanas. Ir jau tagad reizēm grūtas dienas – atjaunošanās nav tāda kā agrāk. Cenšos stingrāk ievērot režīmu, nav kā jaunībā, kad likās, ka var ilgāk paskatīties televizoru. Ar draudzeni gavēņa laikā esam atteikušies no pāris lietām, piemēram, našķiem. Nekas slikts jau tur nav, bet tomēr.
– Kā tu atpūties?
– Lielākoties ar bērniem, cenšos visādas aktivitātes sarīkot, spēlējam kopā hokeju, kas viņiem ļoti patīk. Vasarā pie dabas patīk atpūsties. Agrāk aizrāva copēšana, bet tagad vairs neķer. Sporta spēles man bail spēlēt, zinot savu traumatismu. Pēdējās vasarās esmu aizrāvies ar Cross fit treniņiem.
– Par trenera karjeru nedomā?
– Šobrīd ne. Domas var mainīties, bet zinu, ka trenera darbs nav tas vieglākais. Karjeras laikā daudz esmu izbraukumos, pēc beigām gribētos nobāzēties vienā vietā. Mums tagad katru gadu sanāk dzīvot citā dzīvoklī, pārvākšanās jau aknās sēž. Īrējam apartamentus “Panorama Plaza”, no turienes pēc katras sezonas izvācamies, jo vasaras pavadām Vācijā, un ievācamies atkal rudenī. Piecus mēnešus īri tāpat vien maksāt negribas – nauda kokos neaug. Iespējams, pēc karjeras kaut ko uzsākšu nekustamo īpašumu nozarē. Māju gan sev nebūvēšu – viena jau ir Vācijā, Augsburgā, kur mīt arī sievas ģimene. Nebija domāts, ka spēlēšu Rīgā, tāpēc nopirkām, kad pavērās iespēja. Agrāk vai vēlāk pārvāksimies uz turieni pavisam.
– Pasaules čempionātā Minskā šoreiz tevi neredzēsim…
– Gribētu spēlēt, bet roka nav tādā kārtībā, lai varētu kārtīgi trenēties. Braukt un nebūt simtprocentīgi gatavam nav jēgas. Pēdējo vārdu valstsvienībā vēl neesmu teicis – būs citi gadi un citi čempionāti.
ARVĪDS REĶIS
Dzimis 1979. gada 1. janvārī Jūrmalā
Hokeja kluba Rīgas “Dinamo” aizsargs
1,82 metrus garš
90 kg smags
Absolvējis Jūrmalas Pumpuru vidusskolu
Ir draudzene Franciska un divi dēli – Lenarts (5) un Eliahs (2)
Latvijas izlasē piedalījies septiņos pasaules čempionātos un trijās olimpiskajās spēlēs, kopā aizvadījis 116 spēles (8 vārti un 13 rezultatīvas piespēles)
Karjeras laikā visvairāk spēlējis dažādās Ziemeļamerikas līgās, Vācijā un Rīgas “Dinamo” sastāvā Kontinentālajā hokeja līgā
Paraugs hokejā: Bobijs Ors
Vaļasprieks: ceļošana
