Māris Zanders: Nepazūd sajūta, ka mēs Latvijā esam kaut kā īpaši kritiski noskaņoti pret varu, īpaši žultaini 123
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ik rītu atverot ziņu portālus internetā (par sociālajiem tīkliem nemaz nerunājot), nereti rodas jautājums: kā var būt tā, ka pilnīgi viss, ko dara valdība, ir slikti (seko dažādi negatīva novērtējuma varianti)?
Nu, tā, ka pilnīgi viss.
Protams, te var norādīt, ka tie, kuri tik radikāli kritiski nav noskaņoti, vienkārši paklusē, tādēļ dominē viens skatījums, tomēr vienalga nepazūd sajūta, ka mēs Latvijā esam kaut kā īpaši kritiski noskaņoti pret varu, īpaši žultaini.
Pirms izklāstu savu hipotēzi, vispirms jāsaka, ka šādas noskaņas nav kaut kas specifiski mūsdienu Latvijai raksturīgs. Mēs vienmēr esam bijuši, kā saka, ar savu stingru viedokli.
Kā jums šķiet – par ko bija karsti strīdi studentu vidē pagājušā gadsimta divdesmito gadu nogalē? Par to, vai studentu biedrību – konkordiju – biedru cepurēm diametrā ir jābūt par četriem, sešiem vai tomēr desmit centimetriem platākām nekā korporāciju biedru galvassegām.
Nonāca līdz olu mešanai pretiniekam, ziniet (ja gribam būt precīzi, 1929. gada 29. septembrī Latvijas Universitātes desmit gadu jubilejas svinību laikā, ha).
Vai ļaudīm Latvijā arī agrāk jebkāds iemesls bija derīgs, lai rādītu dusmīgus žestus valdībai? Protams. Mans mīļākais piemērs ir 1930. gada Kuldīga, kur vietējie aktīvisti izkāra audumu ar saukli “Nost Indijas strādnieku slepkavas!”.
Kāds Latvijas valdībai sakars ar Indiju? Vai nav vienalga – bet mums ir ko teikt.
Kad drīz pēc 15. maija apvērsuma policija aizturēja kādu krāsotāju, kurš esot klaigājis, ka “Ulmanis esot zīdījis sivēnus, teļus un cūkas” (starp citu, dīvaina kombinācija…), tad skaidrs, ka ar 50 latiem sodītajam kungam vienkārši bija cits vārdu krājums nekā mūsdienu Latvijas iedzīvotājam – citādi jau atšķirības nekādas.
Īsi sakot, arvien esam bijuši ļoti kritiski noskaņota populācija.
Savukārt mana hipotēze ir saistīta ar grupas kolektīvās pašidentifikācijas jēdzienu. Ja kā piemēru izvēlamies ASV un Poliju, redzam sabiedrības, kas ir polarizētas t. s. vērtību jautājumos.
Tātad principā cilvēkam ir diezgan viegli iekļauties kādā grupā – nosacītajos liberāļos vai nosacītajos konservatīvajos – un šādi apzināties, kādai grupai viņš pieder.
Būtiskais šādās situācijās ir tas, ka, ja viena grupa dūšīgi ienīst tobrīd pie varas esošos, tad otra gandrīz automātiski varu atbalsta, jo saredz tajā savas kolektīvās identitātes paudējus un aizstāvjus. Liberāļi spļauj ugunis par konservatīvo valdību Polijā, konservatīvie atbalsta.
ASV situācija apgriezta. Savukārt Latvijā, lai ko mēs redzam sociālajos tīklos, sabiedrībā šādas polarizācijas nav, tātad mēs savu kolektīvo identitāti veidojam, vienojoties nepatikā pret valdību un Saeimu (faktiski vienalga, kas to konkrētajā brīdī veido).
Protams, laiku pa laikam mēs mēģinām “pozicionēties” arī t. s. vērtību jautājumos, tomēr acīmredzot te nav īstā, kā saka, “draiva” (cik var strīdēties par, teiksim, seksuālo minoritāšu tiesībām, nekā jauna…).
Toties ir nepieciešamība apzināties sevi kā kāda lielāka kopuma daļu, sajust šajā juceklīgajā pasaulē, ka tev ir domubiedri. Un tādējādi mums ir nevis “liberāļi un konservatīvie”, bet “tauta un politiķi”.
Es varu otram piedot to, ka viņam ir “nepareizs” viedoklis par, teiksim, eitanāziju, ja vien viņam tikpat ļoti kā man “krīt uz nerviem” valdība.
Patiesībā es neironizēju, jo, objektīvi runājot, grupas identitāti var veidot arī šādi, ārpus klasiskajiem vērtību nošķīrumiem. Ja es pareizi atceros deviņdesmito gadu pirmo pusi, tad bija dalījums “mēs un biezie, prihvatizatori”, kas arī īsti neatbilst Rietumos pierastajām t. s. vērtību diskusijām. Tātad kopumā Latvijā vērojamā nepielūdzami noraidošā attieksme pret varu nav nekas pārsteidzošs.
Savukārt interesantais (atvainojos par distancēti aukstu nostāju) jautājums ir: vai pandēmija pagūs vai nepagūs izveidot jaunas, citas kolektīvās identitātes? Tu esi par vai pret? Tālāk seko varianti: aizsargmaskas, vakcīnas, divi metri utt.
Respektīvi, varētu izveidoties situācija, kad manu attieksmi pret valdību būtiski ietekmē tas, vai sakrīt mans un valdības skatījums uz pandēmiju (ja sakrīt, tad esmu gatavs varai daudz ko piedot, un otrādi). Man pašam šķiet, ka šāds nošķīrums izrādīsies pārāk īslaicīgs, lai iesakņotos, tomēr gadīties var dažādi.
