Krievijas dezinformācijas apskats: Viss esot “inscinēts” 76
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vasaras beigās apritē parādījušās vairākas ziņas, kas liek domāt par zināmu uzsvaru maiņu Krievijas dezinformācijas plūsmā. Aizvien biežāk jāsastopas ar vēstījumiem, kur naids vēršas ne tikai pret Ukrainu, bet arī pret Rietumiem kā “vēsturisku” Krievijas ienaidnieku.
Provokācijas visapkārt
Viens no augstākā varas ešelona propagandas lidojumiem ir 18. jūlijā laikrakstā “Izvestija” publicētais Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova raksts “Par inscenējumiem kā Rietumu politikas metodi”. Tā vēsts ir aptuveni šāda: Rietumi ir negodīgi un lielākā daļa pārmetumu Krievijai, tajā skaitā par kara noziegumiem, ir safabricēti.
Stila un retorikas ziņā Lavrova centieni sakārtot vēlamajā kārtībā Krievijas pilsoņu galvās priekšstatus par pasaulē notiekošo atgādina pagājušā gadsimta 70. gadu vai 80. gadu sākuma PSRS ziņu aģentūras TASS skaidrojošos paziņojumus vai “Cīņas” un “Pravda” ievadrakstus.
“Šodien Krievijas bruņotie spēki un zemessargi no Doņeckas tautas republikas un Luganskas tautas republikas pārliecinoši risina uzdevumus speciālās militārās operācijas ietvaros, panākot kliedzošas krievu diskriminācijas un genocīda pārtraukšanu un likvidējot tiešos draudus Krievijas Federācijai, ko ASV un tās satelīti gadiem veidoja Ukrainas teritorijā.
Zaudējot kaujas laukā, ukraiņu režīms un tā Rietumu aizbildņi nekautrējas rīkot inscenējumus “ar asinīm”, lai demonizētu mūsu valsti starptautiskās sabiedrības acīs.
Jau bija Buča, Mariupole, Kramatorska, Kremenčuga. (..) Provokatīvajiem inscenējumiem Rietumu un viņu pakalpiņu (oriģinālā lietots no latīņu vārda “collibertus” atvasinātais, nicinošais senkrievu vārds “kлевре́т”, ar kādu vēsturiski apzīmēja padoto, kas kunga labā gatavs uz visu. – Red.) izpildījumā ir pazīstams rokraksts.
Un arī sākās tas ne jau Ukrainā, bet krietni agrāk,” stāstu uzsāk Krievijas ārlietu ministrs.
Arī Kosovā 1999. gadā nekāda Serbijas armijas genocīda pret albāņiem nav bijis. Tas “inscenēts”, lai NATO varētu “atraut” šo piederības ziņā vēsturiski strīdīgo apgabalu no Serbijas un iegūt tur karabāzi.
Tāpat Irākas Sadama Huseina režīma gāšanas pamatā bijušas vienas vienīgas Rietumu “iestudētas provokācijas”.
Ar 2011. gada Muamara Kadafi režīma gāšanu Lībijā tas pats. Protams, tāpat 2014. gada notikumi Ukrainā, “Maidans” ir Rietumu pirksts.
Tie “uzreiz sāka atbalstīt pučistus viņu pretkrievijas, pretkrieviskajā politikā, kara izraisīšanā pret savas valsts iedzīvotājiem, Donbasa pilsētu bombardēšanā”. Un tā tālāk.
Pat Vācijas un Francijas mēģinājumi panākt noregulējumu starp Kijivu un promaskavisko Donbasu ar Minskas vienošanās palīdzību bijuši “kārtējais inscenējums”.
“Šo inscenējumu cenu joprojām maksā ukraiņu tauta, kuru Rietumi ilgus gadus piespieda samierināties ar dzīvi rusofobiskā neonacistiskā režīma jūgā,” tā Lavrovs.
Vainīgi “anglosakši”
Ministrs savā publikācijā sabāzis visus centrālos Kremļa dezinformācijas pastāstus un visu, kas pēdējā laikā radījis nepatikšanas Maskavai un kurā savu vainu tā neredz – arī Skripaļu ģimenes indēšanu Lielbritānijā un Alekseja Navaļnija Krievijā.
Nav aizmirsts mītiskais solījums nepaplašināt NATO uz austrumiem, bet Kijivas piepilsētas Bučas slaktiņa (“Bučas traģēdija” rakstā likts pēdiņās) ainas šopavasar bijušas vien “mizanscēnu dekorācija”, kam “ir aizdomas, ka pielikuši roku anglosakši”.
Savukārt Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir “aktieris”, ko izbīdījuši un pēc savas patikas rausta tie paši Rietumi. Ukraina “tiekot izmantota kā izejmateriāls Rietumu karā pret Krieviju”.
Lavrova darbā virmo tendenciozi pasniegtas puspatiesības un ciniski meli, taču esence droši vien meklējama šādos teikumos: “Runas par labajām attiecībām, par Rietumu gatavību ievērot pēc PSRS sabrukuma neatkarīgajā Ukrainā un citās postpadomju valstīs palikušo krievu tiesības un intereses izrādījās nekas vairāk kā inscenējums.”
Respektīvi, krieviem tiek likts pie sirds: Rietumi ir neuzticami, agresīvi, izplata dezinformāciju un “dzīvo ilūzijās” – izrādās, ne jau Kremlis ap sevi veido alternatīvo realitāti.
“Tūkstošgadīga” cīņa
Savdabīgs materiāls ir Rīgā bāzētās Kremļa opozīcijas vietnes “Meduza” rīcībā nonākušie, domājams, Krievijas prezidenta Vladimira Putina administrācijas izstrādātie metodiskie norādījumi Krievijas masu mediju redakcijām un Kremlim uzticīgajiem politiķiem, kā rakstos un uzrunājot auditoriju, vilkt paralēles starp mūsdienu karu Ukrainā un notikumiem Krievijas senatnē.
Tamlīdzīgas tēzes un ieteikumi parādījušies arī agrāk, taču šie ir aktuālākie. Pēc “Meduzas” ziņām, daļa tā saukto metodičku laistas apritē jūlija otrajā pusē, bet daļa augusta sākumā.
Pamācību apkopojuma misija ir palīdzēt izskaidrot iebrukumu Ukrainā ar “kolektīvo Rietumu” gadsimtiem perināto vēlmi uzbrukt Krievijai, sadalīt to, sagrābt dabas resursus un iznīcināt pareizticību – tā tas esot bijis senatnē un tā esot arī tagad.
“Ukrainai vajadzēja kļūt par placdarmu uzbrukumam Krievijai. Kolektīvo Rietumu stratēģiskais mērķis daudzu gadsimtu garumā attiecībā uz Krieviju nav mainījies – tā ir Krievijas atturēšana, novājināšana, sadalīšana un pilnīga iznīcināšana,” citē “Meduza”.
Citā vietā piebilsts: “Krievijas vadība un personīgi Vladimirs Putins nepieļāva uzbrukumu Krievijai. Tika pieņemts lēmums uzsākt speciālo militāro operāciju, kas ļāva izvairīties no 1941. gada 22. jūnija atkārtošanas, kad Krievijas teritorijā iebruka nacistiskā Vācija.”
Sakūdot “pierobežas tautas”, Rietumi centušies pakļaut Krieviju gan kā Teitoņu ordenis, gan Zviedrijas karaliste, Žečpospoļita, Napoleona karaspēks, nacisti un tagad NATO. Taču visi uzbrukumi atsisti, pateicoties tam, ka “sabiedrība saliedējās ap nacionālo līderi, demonstrējot vīrišķību un varonību kaujas laukā”.
Par ukraiņu karavīriem rakstīts šādi: “Ukronacistiem nav morāles, viņi nedomā tādās kategorijās un ir īsti bezdievji.
Par saviem ļaunajiem darbiem viņi nebaidās no Dieva soda. Daudzi no ukronacistiem ir atklāti sātanisti un cilvēknīšanas kultu sekotāji.” Tāpēc karš pret viņiem esot karš pret “bezdievjiem”, pie kuriem, kā noprotams, kaut kādā ziņā pieskaitīti arī rietumnieki.
Karš Ukrainā līdzinoties Krievzemes kristīšanai, ko attiecina uz 10. gadsimta beigām, un gluži tāpat ietekmēšot “Krievijas attīstības pamatus gadsimtiem uz priekšu”.
Par gaišāku nākotni
Pret Kremli noskaņotie krievu mediji ārpus Krievijas norāda, ka daļa no tēzēm nav jaunas un jau iepriekš novērotas propagandas tekstos.
Piemēram, oficiālajā ziņu aģentūrā “RIA Novosti” ir raksti, kuros atrodamas veselas rindkopas, nokopētas no “metodičku” tekstiem. Kāds Krievijas prezidenta administrācijai tuvs, taču anonīms avots vēstures izmantošanu jaunākajās propagandas direktīvās “Meduza” skaidrojis ar apstākli, ka “operācija” Ukrainā ieilgusi un sabiedrībai aizvien vairāk rodas jautājums, kāpēc tas notiek, kādi ir mērķi.
Propagandistiem ieteikts paskaidrot sabiedrībai, ka Rietumu sponsorētie “ukronacisti” astoņus gadus slepkavojuši cilvēkus Donbasā un “ar cilvēknīšanas ideoloģijas un rusofobijas palīdzību izaudzējuši vairākas cilvēku paaudzes, kas neieredz Krieviju un gatavi nogalināt krievus”.
Krievijas nolūki sākumā bijuši miermīlīgi, taču “ASV padarījusi Ukrainu par priekšposteni Rietumu pretstāvē Krievijai”.
Tad Krievijai nācies ķerties pie “operācijas”. Galu galā pēc Ukrainas kara “noformēsies jauna pasaules kārtība”, kas būšot “daudz taisnīgāka un drošāka” ar “lielāku Krievijas misiju starptautiskajā arēnā”.
Uzsākot iebrukumu, “Krievija pastāv ne tikai par savām nacionālajām interesēm, savu unikālo civilizāciju, bet arī citu tautu tiesībām būt unikālām, būt cienījamām daudzpolārā pasaulē.”
Un kurš to visu izgudro? “Meduzas” rīcībā esošā informācija liecina, ka ar sacerēšanu nodarbojas Kremlim tuvā domnīca “Sociālo pētījumu ekspertu institūts”, ko kūrē Krievijas Valsts domes deputāts no “Vienotās Krievijas”, polittehnologs Oļegs Matveičevs.
Matveičevs strādājis Putina administrācijas aparātā, bijis gubernatora vietnieks vairākos apgabalos un arī agrāk ievērots dēļ ekscentriskiem izteikumiem un idejām.
NEĻAUJIET MELIEM IZPLATĪTIES!
Ja jums rodas aizdomas, ka lasāt, klausāties vai skatāties viltus ziņu, tad informējiet par to “Latvijas Avīzes” redakciju, rakstot [email protected].
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par publikācijas saturu atbild “Latvijas Avīze”.
