– Parunāsim par kaut ko priecīgāku – mīlestību, ģimeni! Kā savulaik iepazināties ar ķirurgu Daini Kalnu? Vai laulājāties kā tajā dzimtsaraksta epizodē ar smieklīgiem pantiņiem? 3
– Nē, mēs laulājāmies bez pantiņiem. Tas bija tik sen…
Mums abiem bija zināma dzīves bagāža, nebijām vairs no skolas sola. Dainis tolaik Ventspilī strādāja par ķirurgu, bet satikāmies šeit, Rīgā, un pēc mēneša apprecējāmies, nevilkām to lietu garumā.
Kā jutu, ka būs īstais? To nevar izstāstīt. Vai nu jūti, vai nejūti. Kā tu izstāstīsi sauli? Tā spīd. Vārdi bieži vien ir ļoti sausi.
– Dainis Kalns turpina jūsu abu izlolotos Opermūzikas svētkus Siguldā, šovasar būs jau 23. svētki ar operas “Zelta zirgs” iestudējumu. Bet ko dara jūsu dēls, mazbērni?
– Kristaps fotografē un ik pa brīdim kopā ar Sarmīti Māliņu veido kādu laikmetīgās mākslas projektu. Esmu ļoti priecīga, ka mans dēls ir tāds, kāds viņš ir. Man ir trīs mazbērniņi – Astrīda, Augusts un Šarlote. Mazbērniņi man ir vislabākie, vismīļākie, neviens nav tik gudrs un skaists, kā viņi. Pat viņu blēņas ir skaistas. (Smejas.)
– Ko darāt lieliskajās aktieru vasaras brīvdienās?
– Braucu uz Enguri pie jūras. Man tur ir mājiņa. To man Dainis uzdāvināja. Visu laiku teicu, ka mans sapnis ir mājiņa jūras tuvumā. Tā ir ļoti laba, mīļa vieta, vakaros dzirdu, kā jūra šalc. Kad aizbraucu uz Enguri, mainos, man ir cita enerģija, viss sakārtojas, neskaidrības noskaidrojas, problēmas kļūst vieglākas, neteikšu, ka pazūd, bet es varu par tām domāt, tās atrisināt. Rīgā bieži vien griežos vāveres ritenī. Bet to, ka dzīvoju, savu esību visvairāk izjūtu Engurē. Tur pēkšņi man vairs nav divas, bet atveras arī trešā acs. Tā ir mistika, ko pat nemēģinu atšifrēt. Vasarās tur man aug desmit tomāti, trīs vai četri gurķi, burkāni, salāti un dilles. Pagalmā zied astoņas rozes, dažām puķītēm tur patīk, citām – ne. Jo jūnijā, kad viņas gribētu, lai ar viņām draudzējos, esmu aizņemta teātrī. Kad aizbraucu, nevaru neko pārmest, ja ir uz mani apvainojušās.
– Šovakar būsiet Indrānu māte. Kā jūtaties, ka jau Indrānu māte jāspēlē?
– Man tieši patīk. Man nav tādas tendences, lai tikai būtu jaunāka. Es ļoti mierīgi sadzīvoju ar to, ka cilvēks mainās. Nekas šai pasaulē nav mūžīgs. Priecājos, ka neesmu sevi saudzējusi, ka man ir tik ļoti daudz atmiņu – gan labu, gan sāpīgu, ka tik daudz kā ir bijis. Ko tas dotu, ja man tagad būtu gluda, maza bērna sejiņa? Es jau varu aiziet un ādu nostiept. Es negribu. Nu, esi tāds, kāds esi! Cilvēks dzīvo no punkta A līdz punktam Z. Un viss šis alfabēts, šis ceļš man ir jāiziet. Vai es kaut ko svītrošu, vai lēkšu atpakaļ? Ko tas dos?
