– Kas tad ir partnerība? Tas dzīvais mirklis uz skatuves? 3
– Jā, dzīvais moments. Un arī uzticēšanās. No pēdējā laika darbiem tāda izveidojās izrādē “MarLenī” par Marlēnu Dītrihu un Lenī Rīfenštāli. Ar Lāsmu Kugrēnu esam runājušas, ka absolūti uzticamies viena otrai. Un nekad nezinām, kā izrāde beigsies. Ir tie lielie soļi, ko ejam no viena skata uz otru, trešo, ceturto, bet tie ceļi, pa kuriem tur nonākam, ir improvizācija. Un tā ir fantastiska bauda! Nevaru pateikt, vai izrāde vienvakar ir labāka, citvakar mazāk laba. Bet dzīva vienmēr.
– Vai jums ir draugi teātrī? Vai tas maz iespējams konkurences un izdzīvošanas apstākļos?
– Nē, tam es nepiekrītu. Konkurence ir jebkurā iestādē, nedomāju, ka teātrī tās būtu vairāk. Jā, Astrīda Kairiša ir mans draugs. Viņa man profesionāli ir ļoti daudz devusi, esmu centusies arī viņai dot savu iespēju robežās. Esmu sēdējusi zālē un skatījusies, kā viņa veido lomu, un Astrīda tāpat. Ja es par kaut ko šaubos, noskatoties kādu no ģenerālmēģinājumiem, Astrīda ir mācējusi pateikt to vienu teikumu, lai viss saietu gropītēs. Arī ar citiem kolēģiem ir labas attiecības. Mums ir ļoti jauka 4. garderobe – Līga Liepiņa, Māra Zemdega, Lāsma Kugrēna, Liene Gāliņa, Daiga Gaismiņa. No Liepājas laikiem ir saglabājusies ļoti laba draudzība ar Ainu Kareli, ar kuru abas reiz bijām Kristīnes, bet tas absolūti netraucēja kļūt par draugiem mūža garumā.
– Bijāt Teātra darbinieku savienības vadītāja. Redzējāt aktieru mūža nogales ainas – nabadzīgi, aizmirsti… Ko domājat par aktiera mūžu?
– Vecums jau visiem ir šausmīgs.
– Jā, bet aktieri ir pieraduši būt rampu ugunīs, just skatītāju mīlestību, enerģiju un dziļā vecumā tā visa pietrūkst.
– Man bija interesanti vērot, kā katrs ar to tiek galā – ja skatuve tavā dzīvē ir bijis viss, ja visu esi tai ziedojis, un to atņem, vairs neesi tai vajadzīgs vai fiziski vairs nevari būt uz skatuves, tad kas ar tevi notiek. Bet ir ļoti daudz gaišu cilvēku, kuri ar cieņu un godu šo realitāti nes. Varēju pat mācīties.
