– Ak, redz, kā! Tad tāpēc jums tik lieliski izdevās dzimtsarakstu biroja vadītājas loma izrādē “Leo. Pēdējā bohēma”! Zālē kopā ar citiem nepieklājīgi skaļi smējos… 3
– Tas bija padomju laiks, kad daudzi kļuva kā automāti. Atceros arī savas mammītes stāstus, ka savulaik ceremonijās nedrīkstēja atļauties neko svinīgu, izrādē paņēmu zelta vidusceļu.
– Bet ne vienmēr zelta vidusceļu esat gājusi dzīvē, piemēram, filmējoties “Indrānos”, salecāties ar režisoru Gunāru Cilinski.
– Cilinskis nolēma filmēt vienu daļu aktieru, kas spēlēja mūsu teātra “Indrānos”, – Veltu Līni un Kārli Sebri. Es biju kalpone Līze, ļoti mīļa loma, tās prototips – mana tante, tāda, kāda viņa bija, – asa. Pirmā filmēšanas diena. Uzskatīju, ja es spēlēju lauku sievu, tad neviena krāsa nedrīkst būt uz sejas, tie būtu meli. Bet Cilinskis kā jau estēts gribēja, lai es labāk izskatos, lai grimētājas man nokrāso skropstas un uzliek sārtumu vaigiem. Un es ar viņu strīdējos. Filmēšana apstājās. Teicu, ja viņš man tagad liks krāsoties, es eju prom un vairs nefilmējos. Mēdzu būt arī ļoti asa. Un beigās Gunārs bija spiests piekāpties. Operators Miks Zvirbulis teica: tu esi pirmā aktrise, kas cīnās, lai izskatītos neglīta, jo parasti visas grib būt glītas. (Smejas.)
– Kāpēc neesat redzama nevienā seriālā?
– Tāpēc, ka no daudziem seriāliem esmu atteikusies. Vienīgi “Likteņa līdumnieku” sākuma sērijās abi ar Gunāru Kugrēnu bijām Ievas vecāki. Es negribu nevienu aizvainot, stāstīdama, kāpēc esmu atteikusies filmēties seriālos. Nupat arī atteicos no viena. Ja kaut kas būtu ļoti pie sirds, bet… lai citiem tiek.
– Par Violetas lomu “Osedžas zemē” 2011./2012. gada “Spēlmaņu naktī” bijāt nominēta “Gada aktrisei”. Nemaz nevaicāšu, skaidrs, ka priecājāties. Bet, lūk, ko esmu dzirdējusi – Lolita Cauka šajā lomā ir labāka par Merilu Strīpu filmā “Osedžas zeme”.
– (Smejas.) Tas ir ļoti jauki. Es noskatījos šo filmu, man ļoti patika Merila Strīpa. Es ļoti mīlu šo aktrisi un man bija gandarījums, ka skatījums uz Violetu mums abām ir bijis ļoti līdzīgs. Nu, protams, katrai aktrisei ir savi izteiksmes līdzekļi, sava seja, rokas un kājas, bet lomas veidošanas musturs – ļoti līdzīgs.
– Ko gaidāt no skatuves partneriem?
– Partnerību. Bet esmu nonākusi pie secinājuma – nekad nevajag par daudz gaidīt, jo patiesībā viss ir atkarīgs no tevis paša. Vispirms dod pats savam partnerim un pēc tam sāc no viņa gaidīt. Citreiz saslēdzas, citreiz ne, tur ir ļoti daudz apstākļu – lugas materiāls, režisors, mēģinājumu process…
