– Banāls jautājums, bet kā varējāt neiemīlēties savā filmas partnerī Haraldā Ritenbergā? 3
– Mums visiem sešiem bija kolosālas attiecības. Mūsu starpā nevaldīja familiaritāte vai intimitāte, bet mums patiesi bija laba saprašanās. Haralds ir tik jauks, ar humora izjūtu apveltīts un sirsnīgs. Viņam kā baletdejotājam ir stabila roka, šādā filmā tas bija ļoti svarīgi. Viņam tolaik piedzima dvīņi, tas mums visiem bija liels prieks.
– Un tad darba gadi Liepājas teātrī, kur režisors Migla jūs uzaicināja spēlēt Kristīnes lomu “Ugunī”…
– Trīs gadus spēlēju Liepājas teātrī, taču nevarēju paciest Liepājas klimatu, sākās problēmas ar plaušām. Un bija jāaiziet.
– Tas taču traki – jauna aktrise spoži sākusi, filmējusies “Vella kalpos” un “Vella kalpos Vella dzirnavās”, spēlējusi daudzas galvenās lomas Liepājas teātrī un pēkšņi tas viss beidzas…
– Es domāju, ka labie eņģeļi bija kopā ar mani. Viņi man iedeva atelpas brīdi un teica: mīļo meitiņ, padomā, varbūt, ka viss, ko tu savā dzīvē dari, nav tas pareizākais.
– Kā tad tā – nav tas pareizākais!?
– Nedomāju saistībā ar teātri, bet mani kā cilvēku, kurš taču auga un veidojās. Arī manī bija pārdomas – beidzām fakultāti, daži kursabiedri ir Drāmas teātrī, daži nekur – uz ielas. Bet tev uzreiz piedāvā Kristīni. Viena izrāde pēc otras un visur galvenās lomas. Šķita, ka esi pati pilnība un visu vari. Tur jau ir tas skaistums jaunībā. Pēdējā loma Liepājā bija Roza Bernda, tā man bija mīļa loma…Tāda apturēšana nav tas sliktākais variants, tas ir interesanti. Es jau neesmu oriģināla, sacīdama – tajā brīdī, kad tev ir ļoti slikti, ar tevi kāds ļoti nopietni strādā. Un tas tev dod iespēju paskatīties mazliet citādi uz lietām, uz pasauli. Tas nāk tikai par labu, vienīgi bagātina. Bet to jau saproti tikai vēlāk.
– Un Rīgā bija jāsāk no nulles?
– Vienu gadu, kur varēja nopelnīt naudiņu, tur gāju un strādāju. Skolā vadīju drāmas pulciņu, bija piedāvājumi radio, televīzijā. Zagsā skaitīju pantiņus.
