Foto – Valts Kleins

– Lūk, lūk, Aspazijai pusmūžā acis bija gluži apdzisušas. Acīmredzot tā bija maksa par upurēšanos Rainim. 3

– Mēs jau nezinām, kas viņā notika iekšēji. Vēstulēs var noprast, ka Raiņa dzīves nogalē, kad abiem radās nesaskaņas, Aspazija sāka pārvērtēt savu upuri. Pēc Raiņa nāves viņa rūpīgi sakārtoja visas Raiņa vēstules, dienasgrāmatas, bet daudzas savas iznīcināja.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Lai tiktu ārā no “Rimi”, tagad vajag kuponu”- pircēji samulsuši, kā tikt ārā no veikala, ja nekas netiek nopirkts
Mājas
Ideālais banānu uzglabāšanas veids – tie nekļūs melni nedēļām ilgi
7 lietas, kas notiek ar ķermeni, ja rītu sāc ar kafijas tasi tukšā dūšā
Lasīt citas ziņas

Domāju, ka Aspazija atstāja mītu par viņiem abiem.

– Vai mītu par viņu mīlestību?

– To mēs nezinām.

– Pāriesim pie aktieru gēniem. Jūsu tēva brālis Voldemārs Cauka bija aktieris un režisors, brālis Didzis Cauka bija Dailes teātra aktieris. Vai jūsu vecāki arī bija ar mākslu saistīti?

CITI ŠOBRĪD LASA

– Mamma jaunībā pirms laulībām bija gājusi teātra studijā, bijusi ļoti spējīga, bet pieteicās mana māsa Ildze un mammai teātra lietas nācās pamest. Mājās vienmēr bija interese par teātri, tēvs bija kolportieris, izplatīja grāmatas, un mājās mums bija ļoti liela bibliotēka. 30. gados izdeva lugas plānos vāciņos, man ļoti patika tās lasīt, jo sižets ātri gāja uz priekšu, tur bija tēli un viss kas notika. Kaut gan vienlaikus lasīju arī “Annu Kareņinu”, “Zaļo zemi”. Vecāki strādāja, tolaik auklīšu nebija un mūs, trīs bērnus, atstāja vienus pašus. Un tad mēs spēlējām teātri, zīmējām lelles, zem galda iekārtojām skatuvi… Dzīvojām Vecrīgā, Aldaru ielā, un vecāki mūs bieži veda uz teātri, operu. Kopš bērnības man ārkārtīgi patika Nacionālā teātra zaļie jumti. Atceros, pirmā opera, ko redzēju, bija Pučīni “Čo-Čo-Sana”. Tā skaistā mūzika… Mammīte stāstīja, ka esmu stāvējusi pirmajā balkonā kājās un deguns sniedzies līdz samta apmalei, tai pāri arī skatījusies izrādi. Bērnībā redzētais ir mana bagātība. Kad piemin pagātnes dižo aktieru vārdus, es taču viņus atceros, kamēr vēl ir atmiņa. (Smejas.)

– Tad pārcelsimies atmiņās uz “Vella kalpiem”. Nospēlējāt Rūtas lomu, būdama Teātra fakultātes studente. Ko provēs darījāt?

– Provēs bija jājāj ar zirgu. (Smejas.)

– Un, kurš nenokrīt, dabū lomu…

– Nē, nē, bet provēs jutos brīvi. Biju ļoti tīra un naiva. Biju tāds tīrradnītis. Pasaulē skatījos tīrām acīm. Acīmredzot tieši tādu režisors bija iecerējis filmas Rūtu.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.