Viss alfabēts ir jānoiet. No A līdz Z. Saruna ar aktrisi Lolitu Cauku 3
Spoža un fascinējoša LOLITA CAUKA ir Nacionālā teātra jaunajā izrādē “Raiņa sapņi”. Viņas rimtā, dziļā balss vēl ilgi viļņojas apziņā. Un jādomā par dzīvi, ne tikai Raiņa un Aspazijas. Ļoti gribējās ar aktrisi parunāties.
– Kā izrādes “Raiņa sapņi” tapšanā tuvojāties Aspazijai?
– Manas attiecības ar Aspaziju ir senas. Sagaidot 2000. gadu, Melburnā rīkoja “Austrālijas Latviešu kultūras dienas” un uz tām uzaicināja arī mani. Man šķita, ka būtu interesanti aplūkot Raiņa un Aspazijas saraksti. Daudz laika pavadīju bibliotēkās, lasīdama Raiņa un Aspazijas vēstules, atklātnītes. Neviens gan mani nelūdza kļūt par Aspazijas advokāti, bet es to uzņēmos. Un tolaik savā augstprātībā biju ļoti dusmīga uz Raini. Pat ne mēnessmeitiņu sakarā. Kad Aspazija Raini iemīlēja, viņa bija jau ar vārdu, izcila dzejniece, bet Rainis vēl nebija nekas, tikai “Dienas Lapas” redaktors. Un kā Aspazija lasīja un rediģēja Raiņa dzeju, kā deva sižetus lugām! Viņa upurēja savu talantu Rainim. Ja Rainim nebūtu Aspazijas, droši vien arī Raiņa mums nebūtu. Es domāju – kas viņu uz to vedināja? Mīlestība?
– Jā, tas ir pirmais, kas nāk prātā. Bet varbūt tā bija viņas priekšnojauta, ka no “Dienas Lapas” redaktora izšķilsies dižens domātājs?
– Noteikti. Tā bija Aspazijas spēja ieraudzīt ģenialitātes iedīgļus.
Tagad jau ir viegli gudri runāt, bet Rainis ir sarežģīta personība gan savā lielumā, gan mazumā. Izrādes tapšanas laikā man bija interesanti klausīties režisoru Kirilu Serebreņņikovu. Viņš ir talantīgs, ar bagātīgu iztēli, arī intuitīvi ļoti spēcīgs. Rainis viņam bija balta lapa. Tomēr strādājot viņa intuīcija daudz ko pateica priekšā. Atminēt Aspaziju, atšifrēt Raini – tas nebija režisora uzstādījums. Viņa uzstādījums bija saskatīt, kā mūsos novibrē Rainis vai Aspazija.
– O, jā, izrādē varēja just, cik pamatīgi vibrējat. Jūsu balss sniedz izrādes intonāciju – pārlaicīgu, rāmu, lai kas arī notiktu. Īpaši epizodē laivā. Vai apzināti pie tādas balss strādājāt?
– Dievs, atpestī! Tikai nesāc domāt – kā tas skanēs, ko tu saki, jo tad ar aktieri ir cauri. Viņš ieklausās sevī un viss pazūd. Bet ziniet, balss ir aktiera instruments. Dažreiz izrādē klausies – kādi kolēģim balss toņi, pat nevarēji iedomājies, ka kaut kas tāds var būt iekšā. Balss ir veids, kā paust savu iekšējo pasauli, arī acis, kā tās mirdz laimīgam cilvēkam un kā apdziest nelaimīgam…
