“Vispusīga, mīlīga avīze” 2
“Draugi saka, ka tagad es Latvijā pavadot vairāk laika nekā Amerikā,” teic pensionēts dakteris Jānis Dimants no Mineapolisas.
“Draugi saka, ka tagad es Latvijā pavadot vairāk laika nekā Amerikā,” teic pensionēts dakteris Jānis Dimants no Mineapolisas. Uz Latviju viņš brauc regulāri, arī tagad no septembra vidus gandrīz līdz Ziemassvētkiem dzīvos tēvzemē. Ar rudens iestāšanos bija jābeidz vasaras vaļasprieks – braukšana ar jahtu. Dārzs arī nokopts. Jānis priecājas, ka šogad labu ražu devuši viņa 268 tomātu stādi: “Es kopu tos, sieva Božena ņēmās ar puķēm.” Viņš cienājis ar tomātiem radus, draugus, kaimiņus, un, viesos iedams, tos nesis kā ciemakukuli vīna pudeles vietā. Visi novērtējuši svaigo gardumu.
Būdams Latvijā, Dimanta kungs ik dienu lasa “Latvijas Avīzi”: “Es pērku visas trīs dienas avīzes. To vidū “Latvijas Avīze” man patīk vislabāk. Tā ir vispusīga, draudzīga, mīlīga attieksmē pret lasītāju.” Būdams Mineapolisā, viņš lasa “LA” internetā. Tad nereti pie rakstiem, kas rosinājuši pārdomas, uzraksta savus komentārus. Dimanta kungs arvien savu viedokli paraksta ar pilnu vārdu un uzvārdu, uzskatot – ja cilvēks ko saka, tad viņam savs uzskats jāaizstāv un nav jāslēpjas aiz pseidonīma. Drukāto avīzi sāk pārskatīt ar “Lasītāju balsu” lappusi. Jo viņu interesē, par ko un kā cilvēki domā. Arvien izlasa, ko “LA” žurnāliste Māra Libeka raksta par veselības politiku. J. Dimants atzinīgi vērtē politikas komentētājus, piemēram, par nesen publicēto politologa profesora Jāņa Peniķa viedokli saka: “Bija jālasa lēni katrs teikums, jo uzrakstīts ļoti koncentrēti jeb “sabiezināti”.”
Jānis Dimants 17 gadus bijis Latviešu ārstu un zobārstu apvienības valdes priekšsēdētājs. Viņš jau 20 gadus iestājies par to, ka Latvijā ārstiem un medmāsām būtu stipri jāpaaugstina atalgojums: “Tagad taču Latvija zaudē mediķus! Izskolojam te, bet strādāt viņi aizbrauc uz citu valsti. Šeit ārstus noliek parasta ierēdņa statusā.” Par modernās medicīnas iespējām runājot, salīdzina, ka medicīnas attīstībā beidzamajos 50 gados atklāts un paveikts tik daudz, cik iepriekšējās divās tūkstošgadēs kopā. Dimanta kungam ir pārdomas par bēgļu problēmu: “Es arī esmu bijis bēglis. Kad pēc Otrā pasaules kara beigām iebraucām Amerikā, mums neko nedeva par velti. Valdība iedeva 50 dolārus (toreiz dolāram bija cita vērtība!), un vēlāk visu summu vajadzēja atmaksāt. Neviens ar mums neauklējās kā ar jēlām olām – vecākiem tūliņ vajadzēja smagi strādāt. Vasarās, kad nebija jāiet skolā, bērni arī strādāja. Esmu mazgājis grīdas un darījis daudz ko citu. Tagad arī bēgļiem šeit tūliņ jāsāk mācīties latviešu valoda un kaut kas jāstrādā.”
Pajautāju, ko dakteris iesaka saviem vienaudžiem, lai saglabātu veselību un možu garu. Viņš novēl visiem būt aktīviem un prāta treniņam minēt krustvārdu mīklas. Nelikt pie kafijas vai tējas cukuru, un pie ēdiena sāli papildus nebērt, jo veikalos nopērkamie produkti ir pārsātināti ar sāli un cukuru.
Jānim Dimantam ir pieci svarīgi principi: “Nedrīkst neko taupīt; neko atlikt; nekas nav jāņem pārāk nopietni! Jābūt aktīvam fiziski un garīgi. Amerikāņiem ir paruna, kas tulkojumā skan tā: “Ja šaubies, darīt vai ne, tad – dari!””
