Visprecīzākais formulējums! Alvis Hermanis tiešā tekstā pasaka, kāpēc Latvija atšķirībā no Argentīnas nevarētu gada laikā izkļūt no bedres 0
Režisors Alvis Hermanis soctīklos publicējis jaunu ierakstu, kurā viņš apkopo, kāpēc Latvijai īsti neizdotos īsā laikā izkļūt no bedres.
Turpinājumā paša Alja rakstītais!
“Skatoties, uz citu valstu piemēriem, kur šobrīd sākušās lielas pārmaiņas, daudzi prasa: kāpēc Latvija nevarētu sekot Argentīnas paraugam, kura gada laikā izkļuvusi no bedres?
Iemesls, kāpēc Latvijai nedraud nekādas radikālas politiskas un ekonomiskas pārmaiņas ir tāds, ka latvieši vienmēr bijuši kreisi pēc savas ideoloģiskās mentalitātes. Latvieši nekad nav cienījuši uzņēmīgus un drosmīgus līdera tipa cilvēkus. Tāpat kā 49.gadā viņi sastādīja visu saimniekpapu sarakstus, tāpat pēc Atmodas visa latviešu enerģija aizgāja cīņā pret korumpantiem, zagļiem un biznesmeņiem, kas normālam latvietim ir viens un tas pats.
Kopš neatkarības atgūšanas LV vadībā joprojām nav bijis neviens pats politiķis, kurš pirms tam būtu kaut ko izveidojis un radījis pats savām rokām un savām smadzenēm.
Kopš Ļeņina draugu latviešu strēlnieku laikiem šī sabiedrība vienmēr bijusi kreisa savos pasaules uzskatos. Nemaz nerunājot par māksliniekiem un kultūras darbiniekiem, kuri kopš Raiņa un Smiļģa līdz Ilmāram Šlāpinam un Kasparam Vanagam ir vienkārši sarkanie.
Kreisums vienmēr ir bijis neveiksminieku patvērums, tas vienmēr nes tikai postu un pagrimumu. Sākot ar visu laiku marksistu haotiķiem un beidzot ar visādiem mūsdienu “intelektuāļiem”, kas arī ir viens un tas pats.
Sabiedrība, kura ciena plikdiršus, bet neciena bagātos un veiksmīgos, nekad nesapratīs īsto iemeslu, kāpēc viņiem tā neiet ar visādiem tur rail/air baltikiem un visu pārējo. Ieskaitot personīgo labklājību.”
Daudzi komentētāji ierakstu papildinājuši ar saviem komentāriem. Lūk, daži no tiem!
Žaklīna Cinovska: “Šis ir precīzākais formulējums par mūsu sabiedrību, kāds jebkad šodien izteikts!! Un redzēs… cik liela daļa šim piekritīs.”
Cita komentētāja norāda: “Šoreiz pilnībā piekrītu autoram. Ja nu vienīgi gribētos pieminēt Eināru Repši, kuru cienu kā valsts vadītāju un kurš pirms iešanas politikā bija izveidojis centrālo banku un radījis latu. Manuprāt vienīgais cilvēks, kas vadot valsti ir gribējis kaut ko darīt, lai tā kļūtu labāka. Bet, ja Eināru atliekam malā, autoram pilnīga taisnība.”
Argita aicina uzmanīties: “Uzmanīgi! Sabiedrības daļa esat arī Jūs un Jums līdzīgi domājošie, starp tiem arī es, kas ļoti tālu stāv no kreisuma . Arī tie saimnieki, kurus jūsuprāt nodeva latvieši paši, kas neatbilst patiesībai, ir sabiedrības daļa. Nē, nevar saukt latviešu sabiedrību kopumā par kreisu. Tā daļa, kas lokās līdzi vējiem, nav visa sabiedrība. Argentīnas piemērs ir spilgts apliecinājums tam, ka ir iespējamas pārmaiņas visādās sabiedrībās. Tur netrūka/netrūkst kreiso.”
Inese uzskata: “Latvijā ir koruptīva vide. Un ja kāds uzņēmējs šeit ir spējis izveidot kaut ko lielu un nozīmīgu, nesasmērējot rokas, tad bravo! Diemžēl tieši šī vide ir bijusi par iemeslu, kādēļ viens otrs ārzemju uzņēmums ir nolēmis te neinvestēt. Citi ir sūdzējušies par to, bet tomēr pieņēmuši spēles noteikumus, tātad, maksā, kam vajag. Un vēl kāds neko negrib te veidot, ja “uzņēmīgs” ir sinonīms “glumš kukuļdevējs”.
Arnis Blodons raksta: “Jā… kādu brīdi man patika Alvja tiešums un skats no malas. Šobrīd tas aizgājis visslatvijāsliktiunvisspagalam virzienā. Nu tad pa daļām, bez vispārinājuma, ko sākt un ko naglot. Man jau ar patīk pakritizēt, papļāpāt. Realitātē skatu un plānu. Šis ir jādara, turp mēs dodamies. Citādi tāda veca vīra bubināšana.”
Uldis Osis komentē garāk: “Izsmeļošs formulējums. Būtu gan precizējams, ka runa ir par pasīvo latviešu vairumu, kas arī nosaka kopējo, šobrīd tik bēdīgo politisko, ekonomisko un sociālo situāciju valstī. Ar mums viegli manipulēt un tas jau gadiem tiek bezkaunīgi izmantots šauras plutokrātijas interesēs. Taču, kā senāka, jaunāka un pavisam jauna vēsture rāda, situācija var pilnībā mainīties, kad parādās spēcīgs līderis vai līderu grupa. Tas nenotiek bieži. Taču ar mums pašiem tā ir bijis izšķirīgos vēstures brīžos un gan jau būs atkal. Piemēru ir pietiekami daudz arī citās valstīs. Tie vai citi līderi var patikt vai nepatikt, bet viņi var daudz ko mainīt un radikāli – arī mums kā valstij labvēlīgākā vai nelabvēlīgākā virzienā. Pietiek pieminēt kaut vai Zeļenski, Mileju, Trampu, jā, arī Putinu. Šādu līderu parādīšanās dažkārt mēdz notikt ļoti negaidīti, it kā ne no kurienes, kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Draudīgi mākoņi pār mums jau savilkušies un ducina arvien skaļāk. Vai izčākstēs, kā tas arī mēdz notikt, vai bliezīs tā pa riktīgam un visus sakrājušos mēslus aizskalos, to redzēsim.”
