Vispirms zeme un tehnika, modernizācija – pēc tam. Piensaimniecības bizness Kabiles “Nogalēs” 1
Kabiles pagasta ZS “Nogales” saimnieks Ainars Guštilo lauksaimniecībā darbojas kopš 1989. gada. Nogales piena lopkopības attīstīšanai izvēlējās savu ceļu – vispirms ieguldīja naudu zemes un lauksaimniecības tehnikas pirkumā, modernizāciju atstājot uz vēlāku laiku. Patlaban “Nogalēs” noslēdzies piena lopkopības modernizācijas pirmais posms, kura laikā uzbūvēta jauna ferma, nopirktas 125 grūsnas teles, divi slaukšanas roboti, kā arī veikti citi naudas ieguldījumi pavisam 1,6 miljonu eiro vērtībā. Nākamais solis būs vecās fermas pārbūve ar 800 000 eiro lielu naudas ieguldījumu.
– Kāpēc lēmāt būvēt jaunu kūti un divkāršot govju daudzumu?
– Aizvadītajos gados zemes pirkšanā ieguldīju vairāk naudas nekā lopkopībā. Zeme ir vislabākā banka. Tā ik gadu kļūst vērtīgāka. Ar aci to neredz. Patlaban mūspusē jaunas platības vairs tikpat kā nopirkt nevar. Ja kaut kas nonāk pārdošanā, tad par ļoti lielu cenu. Iespējams, no nomas zemēm pirkšu vēl platības, tomēr ne agrāk kā pēc diviem gadiem. Vissvarīgāk patlaban ir palaist kūti.
Mums nu ir sarūpēta vajadzīgā tehnika un zeme. Būtu labi, ja būtu vēl otrs kombains, lai rudenī kulšanu varētu veikt īsākā laika posmā. Patlaban notiek saimniecības trešais izaugsmes posms, veicam lielu ieguldījumu lopkopībā. Svarīgi ir iegūt lopbarību no savas zemes.
Piena lopkopība ir kā loterija, tā ir atkarīga no Dieva. Projektu rakstīšanā mums paveicās – kūts būvniecības projekts bija gatavs agrāk, par to deva punktus, mēslu krātuve bija. Gadā, kad apstiprināja jaunās kūts būvniecības projektu, atbalstīja visus projektus. Atbalsta intensitāte ir mazāka nekā 50%, jo vērā neņem sadārdzinājumu materiāliem, elektroenerģijai un citām izmaksām.
Šķiet, zemniekam ir asinīs darboties ar labāku, modernāku un mūsdienīgāku tehnoloģiju. Roboti ir lauku saimniecību nākotne. Nezinu, kāds varētu būt nākamais attīstības posms pēc robotiem.
Visās tautsaimniecības nozarēs ir grūtības ar darbiniekiem, tostarp arī mums. Mēs jaunajā kūtī ielikām divus jaunus Lely robotus un nopirkām 125 grūsnas teles. Tas, precizēšu, jau ir jauns bizness, jauns kodols, no kā ir jāsāk darboties. Varēs norēķināties ar banku un pašiem arī pietiks.
Es saimniecības izaugsmi saistu ar ražīgāku tehnoloģiju ieviešanu. Darbs pie kūts, pie ganāmpulka apkalpošanas turpmāk būs galvenokārt vienam darbiniekam. Ir jāpieskata roboti, jāpieņem dzemdības, teliņi jāpabaro. Fiziskā darba, piemēram, barības, mēslu stumšanas vairs nav. Barību piestumj robots, mēslus arī aizstumj robots. Govis arī slauc robots. Reāli ir jāpieskata govs veselība, sēklošana, meklēšanās, par ko mobilajā tālrunī ziņo soļu skaitītājs.
Projekta laikā uzbūvēju divas lopbarības bedres, katru ar 1500 m3 ietilpību. Pērn piepildīju tās ar kukurūzu, kas nedaudz pārauga kūts būvniecības kavējuma dēļ. Savukārt kavējuma iemesls bija bankas aizdevuma piešķiršanas kavēšanās. Kā jau pie mums Latvijā tas notiek. Labi, ka ziema nebija barga. Betonēšanas darbus varēja līdz gadu mijai paveikt, ziemā būvniecība lēnāk sokas. Mēs no LAD saņēmām jaunās kūts projekta īstenošanas pagarinājumu uz vienu mēnesi. Tas beidzās šā gada 1. aprīlī.
– Jūsu saimniecības modernizācija notiek pēc lauksaimniecībai ļoti neveiksmīga gada. Vai redzat riskus uzņemto kredītsaistību izpildei?
– Aizvadītais gads saimniecības izaugsmi piebremzēja. Papildu nauda bija jāņem no meža. Pērn lopbarību savācu krietni mazāk nekā citus gadus, tomēr lielu atspaidu deva pirmo reizi sētā un audzētā kukurūza. Šo kultūru audzēju 60 ha platībā. Izauga ļoti labi. Cik skābbarības bedres bija iecerēts piepildīt, tik arī piepildīju. Līdz jaunajam pļāvumam lopbarības noteikti pietiks.
Aprēķins bija, ka vajag kukurūzu, lielāku masu, tomēr paveicās ar labvēlīgiem dabas apstākļiem, kukurūzai pietika ar nelielo lietutiņu, kas mūspusē nolija.
Nedaudz kļūdījos ar mēslošanu, iedevu nepareizajā laikā to, ko augiem vajag, tomēr guvu mācību nākotnei. Šajā gadā kukurūzu sēšu ne vairāk kā 65 ha platībā. Iesēju arī 50 ha platībā lucernu. Vēl mums ir stiebrzāle.
Patlaban dzīvniekus baroju ar stiebrzāli no rituļiem un ar kukurūzu. Vēl klāt ir rapši, soja, mikroelementi, krīts, sāls. Pērku rapšus, soju, mikroelementus, sāli, krītu, melasi. Lopbarības pupas ir pašam, tās maļu. Jaunajā kūtī kopā ar iekārtām ieguldījums bija 1,3 milj. eiro, kopā ar dzīvniekiem aptuveni 1,5 milj. eiro. Nevajag baidīties no šāda naudas ieguldījuma.
Lauksaimniecībā katrs gads ir grūts, tas ir kaut kā jāpārdzīvo. Jācer, nākamais gads būs labs. Ja šajā gadā saimniecību neattīsti, vesels gads no biznesa, ko gribēji īstenot, tomēr nevarēji, ir nokavēts. Agrāk man šo jaunās kūts būvniecības un ganāmpulka pirkuma ieceri īstenot nebija iespēju. Patlaban man ir divas iespējas. Viena ir pašreiz pabeigtā kūts, otra ir vecās kūts renovācija, pārbūve. Tie ir divi projekti. Man LAD atbalstīja arī otru projektu, tas ir vēl viens aizdevums 800 000 eiro vērtībā. Lai izaugsme nebūtu nepamatoti strauja, atteicāmies no vairākām lietām.
Piemēram, bija iecerētas vairākas skābbarības bedres. Pārbūves laikā siena šķūnis pārtaps par jaunlopu novietni, veco kūti, kur govis aizvien ir piesietas, piemēros diviem DeLaval slaukšanas robotiem, darbosies skrāpji kūtsmēslu vākšanā. Vairs nevajadzēs mēslus ar rokām vākt. Iecerēts bija arī uzlikt klājumu piebraucamajiem ceļiem un laukumiem. No daļas ieceru atteicāmies. Banka vienā gadā tik lielu naudas summu nevar piešķirt. Iespējams, pareizi, nedaudz jāpagaida, lai ieguldījums būtu mazāk straujš. Ja dabas apstākļi pievils cerības, tad vienkārši ar uzņēmējdarbību būs cauri. Pusotra gada laikā mēs piena ražošanā ieguldīsim tuvu 2,5–3 miljoniem eiro.
– Nogalēs patlaban ir divi un būs vēl divi jauni slaukšanas roboti. Kā darbu robotizācija ietekmēs darbinieku daudzumu?
– Jauno kūti apkalpos tie paši darbinieki, kas veco kūti. Cilvēku paliks tikpat daudz, taču darba apjoms būs lielāks. Vajadzēs robotus vairāk pieskatīt. Patlaban man ir divas trīs slaucējas. Vajadzēs katras kūts pieskatīšanai vienu un vēl barotāju. Kopumā mums ir seši darbinieki.
Piebildīšu, ka liksim arī automātisko barošanu. Barotājs pats brauks un dalīs lopbarību. Cilvēkam vajadzēs sagatavot barību, ilgam laikam nevarēs, lai nebojājas. DeLaval robots katru otro stundu baros govis, dzīvnieki saņems svaigu barību. Patlaban, braucot un barojot no miksera, visu izbaro vienā reizē. Barība visu laiku atrodas uz barības galda.
Vecajā fermā ir iecerēts likt DeLaval agregātus. Izvēlējos taupīt. Man šobrīd ļoti svarīga ir cena. DeLaval piedāvājums (roboti, skrāpji, guļvietas un citi uzlabojumi) ļauj ietaupīt 60 000 eiro. Liels skaitlis, vairāk izdevumu nevarēju atļauties. Šī robotizācija nodrošinās arī augstāku izslaukumu.
– Uz kādu izslaukumu tēmējat pēc slaukšanas robotu uzstādīšanas?
– Kaimiņos Šķēdes pagastā saimnieki pirms diviem gadiem uzstādīja Lely robotus. Ganāmpulkā izslaukums kāpa no 7000–8000 kg līdz 13 000 kg no govs. Situācija bija tieši tāda pati kā man – arī viņi govis kūtī turēja piesietas. Manā ganāmpulkā izslaukums arī tuvojas 7000 kg.
– Nogalēs būs divu dažādu zīmolu roboti. Vai šāda izvēle ir izvērtēta?
– DeLaval pārstāvim jau teicu, ka negribētu vēlāk nožēlot izvēli. Man solīja, ka izvēle nebūs jānožēlo.
Agrāk biju Westfalia (tagad GEA) klients. Nedaudz nobijos no šā zīmola robotu uzstādīšanas. Šī firma robotus sāka ražot un uzstādīt salīdzinoši nesen. Zinu, ka saimniecības, kur ir uzstādīti GEA slaukšanas roboti, kopumā ir apmierinātas. Pēc būtības visi slaukšanas roboti slauc govis. Atšķirība – ko, kā un cik. Cik ātri notiek procesi, kas patērē vairāk ķīmijas, ūdeni utt. Visticamāk, arī Lely zīmola slaukšanas robotiem ir priekšrocības un trūkumi. Eksperti teic, ka DeLaval kausiņus varot pielikt lielākiem un zemākiem tesmeņiem. Saimniekam pašam ir jāizvēlas, kāda zīmola produktu pirkt.
– Kā izvēlējāties teles Nīderlandē?
– Ar mani kopā bija vērtētāja Sigita no Jaunpils. Bez viņas, visticamāk, mana izvēle būtu sliktāka. Nīderlandē ganāmpulku veidojām trīs dienas. Izvēlējāmies pēc mātes izslaukuma un pēc tēva parametriem. Atzīstu – grūti bija. Pirmpieņu piedāvājums Nīderlandē ir milzīgs, pircēju no citām valstīm arī ļoti daudz. Ir saimniecības, kur uzreiz var pirkt lielu daudzumu govju. Mēs galvenokārt meklējām visražīgākās un vispiemērotākās govis. Proti, pirkām vien tīršķirnes Holšteinas melnraibās govis. Par katru Nīderlandē pirkto sēkloto teli maksāju 1500 eiro. Dzirdams, ka nākamajā plānošanas periodā šādai tīršķirnes ganāmpulka izvēlei būs nozīme ES atbalsta saņemšanā.
Ļoti liels Nīderlandē ir arī krustojumu piedāvājums. Saimniecības arī specializējas noteiktā audzēšanas posmā.
– Kā Nīderlandē dzimušās un barotās govis pieņēma Latvijas lopbarību?
– Ļoti labi. Biju arī nedaudz norūpējies par šo jautājumu. Teles uzreiz ēda ar pilnām mutēm. Teles atvedām, kad vēl jaunajā kūtī nebija pabeigti visi būvdarbi. Tās bija ļoti mierīgas, šādas neērtības jaunās iemītnieces neietekmēja.
– Kas atrodas teļu guļvietās?
– Pakaišu nav un nebūs. Mums ir Vācijā ražotie gumijas matrači. Vecajā kūtī būs DeLaval matrači.
Jaunajā kūtī ir redeļgrīda, mēslu krātuve atrodas zem tās. Robots tīra mēslus. Ja kaut kādu iemeslu dēļ pavasarī nevarēs izvest, ir vēl uzbūvēta mēslu krātuve kūts ārpusē.
Parasti veicam pirmo pļāvumu un laižam govis atālā. Pērn nevarēja laist govis ganībās, nebija atāla. Izauga un sāka kalst.
Man ir iecere, ka nākotnē varētu laist govis ganībās. Jaunajā kūtī iebūvētās durvis ir paredzētas tieši šādam mērķim. Likumi var mainīties. Piemēram, nākotnē var būt prasība par obligātām pastaigām govīm. Dzīvosim, redzēsim.
– Cik ilgā laikā atmaksāsies ieguldījums saimniecības modernizācijā?
– Nevar paredzēt, kāda būs piena cena. Ja tā kritīsies, aizdevuma atmaksa var ievilkties līdz pat 15 gadiem. Viss ir atkarīgs no tirgus situācijas. Patlaban pienu pārdodam kooperatīvam Ķiršu piens, kas to tālāk pārdod Lietuvā. Piena pircēju mainīt neesam iecerējuši. Arī šis piena pircējs rēķinās ar mani.
Lietuvieši reāli ir monopolisti Baltijas piena tirgū. Lietuvā ir trīs lieli piena kombināti, kas piena produktus var ražot lētāk nekā Latvijā un Igaunijā. Lietuvieši pērk pienu Latvijā. Kas notiks, ja viņi nevarēs savus ražotos piena produktus eksportēt un kādā brīdī mums maksās mazu cenu? Ko darīsim? Lietuvas piena ražotājiem viņi noteikti maksās vairāk nekā latviešiem, kad Latvijas tirgus būs paņemts. Piens nav graudi, nevarēs pienu citiem pārdot.
– Ko esat iecerējuši darīt ar bullīšiem?
– Bullīšus audzēšu līdz 18 mēnešu vecumam. Zeme man ir, barību gatavot nav grūti, darbošos. Sadarbojos ar kautuvi Lāses, kas pērk nobarotos dzīvniekus.
– Kā attīstāt graudkopības nozari?
– 360 ha platībā aug ziemas kvieši, 115 ha platībā ziemas rapši, auzas sēšu 80 ha. Pārējās būs zālāju platības. Kukurūza būs 60 ha. Pavisam 600 ha zemes ir mūsu īpašums un vēl 100 ha lielu platību nomājam.
Patlaban ziemāji ir labi pārziemojuši. No graudiem ir iesēti ‘Skagen’ un ‘Edvins’ šķirnes ziemas kvieši. Ziemas rapši arī ir iesēti. Pavasarī sēsim auzas. Zirņu, vīķu un auzu mistru audzēsim pirmajai pļaujai, lai varētu rituļos vākt un lai nodrošinātos gadījumam, ja lucerna neaugs. Nebūs tik kvalitatīva lopbarība kā lucerna vai āboliņš, tomēr tā ir barība. Rezerves variants. Pavasarī sējām arī tīrās auzas lopbarībai. Sēklu pirku no Scandagras. Maksāju 310 eiro/t, tā ir ļoti augsta cena.
Par lopbarību mums nav patlaban jāuztraucas. Bankas pārstāvji jau pagājušā gada vidū sāka par šo tēmu interesēties.
Graudus mēs audzējam drošībai. Graudkopība un lopkopība viena otru atbalsta. Mēslus var izvest, tie uzlabo zemi. Precizēšu, ka šķidrmēslojums zemi ļoti neuzlabo. Cietie kūtsmēsli ir labāki. Šķidrmēsli ir jāved ik gadu. No cietajiem kūtsmēsliem rezultāts ir trīs gadu laikā. Slapjā laikā ar lielo 20 tonnu cisternu uz lauka uzbraukt nevar. Jāizvēlas – kaisīt minerālmēslus vai iestrādāt vircu.
Patlaban biedē dabas apstākļi, ir pārāk sauss. Neliels mierinājums ir, ka visi saimnieki cietīs, nebūšu es viens bēdu ielejā. Ja nepareizi saimnieko, kļūdies, tad cita lieta, pats esi vainīgs. Aizvadītā gada dabas apstākļu sekas jutīsim vēl nākamajā gadā.
Latvijā nu jau vairākus gadus mēģina audzēt soju. Rezultāts būs atkarīgs no dabas apstākļiem.
– Kāds padoms būtu dodams kolēģiem, kuri arī gatavojas jaunas kūts būvniecībai?
– Jāvērtē ir vistuvāk saimniecībai esošais uzticamais būvnieks. Mēs izvēlējāmies SIA Goldingen Invest, tas ir vietējais uzņēmums, kas no mums atrodas 30 km attālumā un piedāvāja izdevīgu cenu. Šis uzņēmums būvniecības darbiem neņēma apakšuzņēmējus. Vēl svarīgi bija, ka būvniekam pašam pieder metālkonstrukciju ražotne. Parasti visos gadījumos būvniecībā notiek kavēšanās. Metāla konstrukciju ražotnē ir izveidojusies rinda pēc produktiem. Goldingen Invest ir liela pieredze lauksaimniecības objektu būvniecībā, tas arī ir svarīgi. Vēl būvniecībā vajag rēķināt laika rezervi. Man ir piedāvājums arī no Igaunijas firmas, tai ir filiāle Latvijā.
Šo un citus saimnieku pieredzes stāstus lasiet žurnālā Agro Tops
