Vispirms sieva, tad svarcelšanas stienis 0
Drīz vien pēc Londonas olimpiskajām spēlēm, kurās mūsu valsts spēcīgākais svarcēlājs Artūrs Plēsnieks ierindojās augstajā 7. vietā, viņš spēra vēl kādu atbildīgu soli – veda pie altāra līgavu Beatrisi.
Ar jauno ģimeni tiekamies Saldū, kur patlaban atrodas viņu mājvieta.
Artūrs: – Pēc olimpiskajām spēlēm man solīja, ka sameklēs dzīvokli Ventspilī, tāpēc ceram tuvākajā laikā tikt pie sava mājokļa. Šobrīd mitināmies sievas vecāku mājā. Ir jau labi, taču gribas iekārtot pašiem savu dzīvokli. Mēs ar sievu tiekamies tikai nedēļas nogalēs. Darbdienās es trenējos Ventspils sporta centrā, bet Beatrise mācās Rīgas uzņēmējdarbības koledžā.
– Jūs abi esat gaužām jauni, vai vecāki neiebilda, sakot – kur jums, bērni, tā jāsteidzas ar precēšanos?
– Es 21. janvārī kļuvu 21 gadu vecs, Beatrisei ir 20 gadi. Manai mammai un omītei uzreiz iepatikās Beatrise, viņas sajūsminājās, cik skaista meitene!
Beatrise: – Man tikai mamma pajautāja – vai tu skaidri zini, ka gribi precēties?
– Cik ilgi viens otru pazīstat?
Artūrs: – Mēs iepazināmies pirms pieciem gadiem, kad Balvos notika svarcelšanas sacensības.
– Ko tajās darīja Beatrise?
– Viņa nodarbojās ar svarcelšanu. Beatrisei pieder Latvijas čempiones tituls. Es gan uzskatu, ka meitenēm svarcelšana nav tas piemērotākais sporta veids. Par laimi, Latvijā pārāk daudzas ar to neaizraujas.
Beatrise: – Gribēju būt spēcīga, tāpēc sāku trenēties svarcelšanā. Vidusskolas pēdējā klasē šai nodarbei metu mieru.
Ja vēlētos nopietni pievērsties šim sporta veidam, būtu jākļūst pārāk muskuļotai, tādējādi zaudējot sievišķību. Treneri gan centās izjaukt mūsu draudzību, jo uzskatīja, ka attiecības traucēs sportam.
Artūrs: – Šķēršļi tikai pastiprināja mūsu attiecības. Taču kopā sākām dzīvot tikai pēc Londonas olimpiskajām spēlēm. Pirms tam mēs neredzējāmies trīs mēnešus. Beatrise arī spēļu laikā atradās Anglijā, kur strādāja praksē. Es viņai piedāvāju atbraukt uz olimpisko ciematu, bet Beatrise atteicās.
Beatrise: – Baidījos, ka Londonas drūzmā apmaldīšos. Taču es braukšu uz nākamajām olimpiskajām spēlēm, kas notiks Riodežaneiro.
– Kad tā pavēlāk vakarā tev, Artūr, zvanīju un piesardzīgi vaicāju, vai vēl negulēji, tu atbildēji – man jādodas gulēt pēc četrpadsmit minūtēm. Saprotu, ka esi pakļauts dzelžainam režīmam.
Artūrs: – Vakarā vienpadsmitos man obligāti jādodas pie miera. No rīta astoņos jau jāveic iesildīšanās vingrinājumi. Ieteicams pagulēt arī diendusu. Smejos, gluži kā bērnudārzā. Arī ēšanai ir savs noteikts režīms. Reizēm pēc smagiem treniņiem zūd apetīte, bet man vienalga ir jāēd, jo citādi varu zaudēt svaru. Taču man jāturas pie saviem 105 kilogramiem.
– Tad jau brīvdienās Beatrise to vien dara kā cep un vāra.
Beatrise: – Artūram vislabāk garšo zupiņas. Savulaik viņam tās vārījusi omīte un es turpinu šo tradīciju. Es labi apzinājos, ka precos ar sportistu, tāpēc cenšos vīru visādi atbalstīt. Palīdz arī tas, ka pati esmu nodarbojusies ar svarcelšanu. Vieglāk otru saprast, ja esi tajā vidē apgrozījusies.
Artūrs: – Sieva zina, ko sports no manis prasa. Viņa ir mierīga, saprotoša.
Cita sieva piktotos, kam man tāds slinks vīrs vajadzīgs, kurš pa dienu guļ un daudz ēd. Beatrise mani morāli atbalsta, uzklausa, kā gājis treniņos. Svarcelšana ir rutīnas darbs, kam tiek atdots viss spēks.
Gadās dienas, kad īsti labi nesokas un rodas nīgrums, pats pie sevis nopsihojos par neizdošanos, bet daudz labāk kļūst, ja varu ar kādu izrunāties, nevis vientulīgi slīgt depresijā.
Beatrise: – Ar mani kopā viņš nekad nepsiho. Artūrs ir ļoti labsirdīgs, īsts mieramika. Jūtams, ka brīvdienās viņam pietrūkst treniņu, nevar uz vietas nosēdēt. Tagad ziemā dodamies uz tuvējo kalnu pašļūkāt, taču Artūram visas aktivitātes jāveic ar apdomu, jo nedrīkst gūt kādu traumu.
Artūrs: – Sporta vārdā no daudz kā jāatsakās. Nav ieteicams daudz staigāt ar kājām, jo tad vēlāk tās kļūst mīkstas kā makaroni. Tāpat jāatsakās no tusiņiem.
Beatrise: – Mēs neesam klubiņu cienītāji. Ja es pasaku, ka nekad neesmu bijusi nevienā Vecrīgas klubiņā, mani uzskata par dīvainu.
– Bet vai svarcēlājs drīkst nēsāt sievu uz rokām? Tas neskaitās traumatiski?
Artūrs: – Tas ir citādi, jo sieva nav stienis, tiek noslogotas citas muskuļu grupas. Bet Beatrise ir pārlieku viegla, lai es treniņa nolūkos viņu nēsātu.
Beatrise: – Kāzās viņš mani nesa pāri visgarākajam tiltam. Un, kad bija jāuzkāpj uz šķīvja, lai noskaidrotu, cik mums būs pēcnācēju, Artūrs to darīja tik spēcīgi, ka šķīvis salūza neskaitāmos gabalos.
– Tad jau jums gaidāms krietns ģimenes pieaugums.
Artūrs: – Kad grasījāmies precēties, dažs labs vērīgi aplūkoja Beatrisi, jo laikam likās aizdomīgi, ka tik jauni precamies.
Beatrise: – Artūrs jau grib mani pierunāt, bet es uzskatu, ka mazulim vēl nav pienācis laiks. Gribu pabeigt skolu un arī pastrādāt, lai būtu kāds pamats zem kājām. Mēs drīz kļūsim par krustvecākiem, tad arī mēģināsim saprast, ko nozīmē audzināt bērnu.
Artūrs: – Es jau tagad fantazēju, kā ņemšu dēlu līdzi uz svaru zāli, lai viņš būtu fiziski attīstīts. Mani tēvs savulaik aizveda uz sporta zāli, lai es skolā spētu pastāvēt par sevi. Atceros, ka skolā biju dabūjis pa aci, tāpēc tēvs saprata, kaut kas jādara lietas labā. Man piedāvāja sākt nodarboties ar svarcelšanu. Pēc diviem gadiem jau sajutos stiprs un varens, skolā mani visi cienīja, tāpēc nolēmu, ka pienācis laiks svarus pamest. Taču piecpadsmit gadu vecumā Eiropas jauniešu čempionātā ieguvu medaļu un tas man uzsita cīņas garšu.
– Kad dosies uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm, visi noteikti piekodinās – pārved mājās medaļu!
– Noteikti, es jau arī sapņoju par pirmo vietu, bet jāskatās patiesībai acīs, cik daudzi par to sapņo un arī spējīgi īstenot. Viens ir skaidrs – ja būs rezultāti, tad arī vieta būs. Psiholoģiskā spriedze mani īpaši neskar, ar nerviem viss kārtībā.
Esmu sapratis, ka, ceļot svarus, konkrētajā brīdī jādomā tikai par konkrēto lietu un tad pārējais aiziet kā pa ķēdīti.
Tagad gatavojos Eiropas čempionātam, kas aprīlī risināsies Albānijā. Vasarā būs jādodas uz treniņnometnēm Ukrainā un Izraēlā. Domāju, ka uz kādu no tām paņemšu līdzi arī sievu, lai atpūšas un izklaidējas.
Beatrise: – Ja varu izvēlēties, tad labāk dodos tev līdzi uz Ukrainu.
– Muļķīgs jautājums, bet, ja tev, Artūr, jāizvēlas, kas pirmajā vietā – sieva vai stienis?
Artūrs: – Pavisam noteikti, ka pirmajā vietā ir sieva.
Beatrise: – Esmu ar mieru būt dalītajā pirmajā vietā kopā ar stieni.
Artūrs: – Visa mana dzīve nebūs saistīta ar svarcelšanu, tāpēc jāsporto ar prātu, lai pēc karjeras beigām varētu pilnvērtīgi dzīvot, lai nebūtu jāmokās ar veselības un citām likstām.
