– Ja mūsu stāsta uzdevums ir ieinteresēt cilvēkus, tad, kā var ieinteresēt, ja šo bērniņu tuvu pie sirds nevarētu laist, jo viņš pēc kāda laika aizies? 0
Redziet, jā, tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Atceros, ka tad, kad es sāku cilvēkiem par šo stāstīt, tad pirmais teikums, ko parasti saka – bet es taču pieķeršos?! Redziet, šeit ir jābūt nevis “es taču pieķeršos”, bet jāredz vispirms bērna ciešanas. Šis bērns taču ir negribēts, atstāts, pamests no mazām dienām. Viņš nezina, kas ir ģimene, nezina, kas ir mājas, nezina, kas ir pieķeršanās. Ja mēs, pirmkārt, redzēsim šī bērna sāpes, bet savējās noliksim otrā vietā, tas atvieglos mums šo vēlmi palīdzēt. Ja viņa sāpes būs pirmās un “es taču pieķeršos” būs otrajā vietā.
– Ar kādiem riskiem būtu jārēķinās cilvēkam, kurš izšķirtos par audžuģimenes statusu?
Protams, ka jāsaskaras būs ar daudzām šī bērna problēmām. Ne vienmēr zinām, kas būs, un arī bērnu nams visu informāciju tik detalizēti nesniedz. Ka būs tādas lietas, ar kurām mēs saskarsimies, par ko mēs pat nedomājām, negaidījām. Bieži ir lietas, kas parādās audžuģimenē tikai pēc trim, četriem mēnešiem. Bērns ir iedzīvojies, viņš sāk justies droši, sāk atklāt daudzas savas problēmas.
– Tev būs desmitais audžubērniņš?
Diemžēl, nē. Tagad laikam pārtraukšu. Jūtu, ka esmu savu limitu sasniegusi. Pašai jāatpūšas un jādod arī atpūta meitenītei, kuru es adoptēju. Viņa piedzīvojusi to, ka aiziet četri bērni. Viņa tos ir pieņēmusi un pēc tam viņi aiziet. Tas nozīmē, ka viņa viņus īsti nevarēja uztvert kā brāļus un māsas. Kā to var uztvert, ka brālis, piemēram, aiziet pie citas mammas? Es vēlos viņai dot to iespēju saprast mūsu ģimenes robežas. Es gan gribētu ļoti, ļoti piebilst, ka ne jau skaits tas svarīgākais. Ļoti negribu likt uzsvaru uz to skaitli – deviņi. Man bija posms dzīvē, kad jutu – es to vēlos darīt. Tagad es jūtu, ka man ir jāapstājas.