– Atvaino, bet, kā saprast viena? Tu esi šķīrusies? 0
Nē, es neesmu precējusies. Tie resursi, ko viņiem piedāvāja, ir daudz lielāki. Es arī sazinos ar šīm ģimenēm. Arī šie lielie bērni man raksta.
– Kurās valstīs viņi tagad dzīvo?
Tikai ASV. Tos bērnus, kuriem ir nopietnas veselības problēmas, ņem tikai uz Ameriku. Lielākus bērnus varētu ņemt arī citur, piemēram uz Franciju.
– Mani, godīgi sakot, šokēja skaitlis – deviņi. Pie mums, latviešiem, tas ir it kā liels skaitlis. Tas tā kā hobijs? Nevis vienu, divus, trīs, bet deviņus…
Jā. Tas nav ne dzinulis, ne kāds hobijs, bet es strādāju bērnu namā. Nostrādāju septiņus gadus un biju gan ar pusaudžiem, gan redzēju, kā viņi kļūst pilngadīgi, kā viņi aiziet savās dzīvēs, ko grūti bieži vien nosaukt par labu dzīvi tajās izvēlēs, ko viņi izdara. Es strādāju arī ar mazajiem bērniem. Redzēju, kā šie divus un trīs gadus vecie bērni vēl gaida savas mammas un tētus, vēl tā ļoti pozitīvi un naivi. Kā viņi izmainās četru, piecu gadu vecumā, kad viņi nesagaida. Viņi izmainās uzvedībā, sāk palikt agresīvāki, dusmīgāki. Viņi nav sagaidījuši to, ko viņi gaidīja tik ļoti. Tādēļ es nolēmu kļūt par audžumammu, ņemt bērnus mājās un būt tāds posms viņu dzīvē, kamēr bērni atrod savas ģimenes.
Es neteikšu, ka emocionāli ir baigi viegli. Protams, pēc tam tu arī pārdzīvo, ka bērns ir aizgājis, bet ar laiku pie tā pierod. Arī pie pārdzīvojumiem, pie atvadām…
– Motīvs bija vēlme palīdzēt?
Jā, būt viņam par iespēju, par starpposmu, par ceļu. Kamēr viņi sagaida savas jaunās ģimenes vai viņu bioloģiskās ģimenes nokārto dzīvi, kas, izrādās, ir ļoti, ļoti reti gadījumi, kad bērns var atgriezties.
– Ja nemaldos, divi no taviem audžubērniņiem bija inficēti ar HIV?
Jā. Bija. Un, droši vien, tagad arī ir, jo tā diagnoze tiek “uzlikta un netiek ņemta nost” līdz pat pilngadībai.
