Vispirms jāredz bērna ciešanas, savas ambīcijas noliekot otrajā vietā. Audžumammas Ineses stāsts 0
Autors Dzintris Kolāts, nodibinājums “Sociālo pakalpojumu aģentūra”
Inese Meirāne ir strādājusi bērnu namā, redzējusi, kā mazi bērni tik mīļi, naivi un cerīgi tic, un gaida, atnākam mammu vai tēti. Un, kā viņi pārvēršas nesagaidot. Tas mudināja Ineses izvēli dot bērniem iespēju noticēt ģimenei. Viņa ir bijusi audžumamma deviņiem bērniem, no kuriem vienu adoptējusi.
Ar šo stāstu turpinām publicēt pieredzes stāstu sēriju, kurā audžuģimenes atspoguļo savu subjektīvo pieredzi, ieguvumus un riskus, pieņemot ģimenē bērnu. Bieži notiek tā, ka viena cilvēka stāsts sniedz daudz vairāk par akadēmisku padomu traktātu. Publikāciju nolūks – iepazīstināt un arī iedrošināt tos, kuri domājuši par bērniņa pieņemšanu ģimenē. Latvijas bērnu namos vēl arvien atrodas 1286 bērni.
– Cik audžubērnu tev ir?
Vispār manā ģimenē ir bijuši deviņi. Visjaunākajam bija četri mēneši, vecākais bija 12 gadu vecs un nodzīvoja pie manis līdz 16 gadiem. Es esmu arī adoptējusi vienu no saviem audžubērniem.
– Tev ir pašai savi bērni?
Ir. Meitai tūlīt paliks 18 gadu.
– Tu par šo jautājumu runā arī ar meitu?
Protams. Viņa patiesībā ar šo tēmu jau bija saskārusies, tādēļ, ka viņas vecāmamma strādāja par skolotāju bērnu namā. Es arī strādāju bērnu namā. Sākumā par audzinātāju, vēlāk par sociālo darbinieku. Viņa zināja, ka bērnu namos ir šādi bērni, kuriem nav mammas, nav tēva. Tad, kad es ņēmu pirmo puiku, viņš no sākuma nāca pie manis vienkārši ciemos, un meita jau bija ar viņu jau tā kā sadraudzējusies, un tikai tad izlēmu, ka ņemšu viņu pavisam savā audžuģimenē. Meita bija par.
– Kas ar šiem audžubērniem ir noticis? Viņi ir deviņi. Viņi turpina dzīvot ar tevi, atgriezušies savā īstajā ģimenē?
Ar maniem bērniem bija tā, ka no tiem deviņiem viens atgriezās bioloģiskajā ģimenē, divi tika adoptēti Latvijā, patiesībā trīs, jo trešā ir manis adoptētā meitenīte. Pārējie pieci tika adoptēti uz ārzemēm, jo viņi bija ar nopietnām veselības problēmām.Viņi bija pusaudži, jau padsmitgadnieki, kurus Latvijā neviens neadoptē. Un, protams, es redzēju to, ka es lielajiem bērniem nevaru iedot to, ko viņiem var iedot šī adoptējošā ģimene – gan vecumu starpība gan tas, ka es esmu viena, man to resursu bija mazāk.
