“Vispirms ir jāapdara “dienas deva””. Intervija ar rakstnieci Liliju Berzinsku un viņas stāsta fragments 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Lilija Berzinska (1978) ir rakstniece, tulkotāja un māksliniece. Ieguvusi humanitāro zinātņu doktora grādu Latvijas Universitātē. Literatūrā debitējusi ar grāmatu bērniem “Nezināmais zvērs” (2009). Viņa savas grāmatas nereti arī ilustrē, bet citu darbus labprāt rediģē. Lai gan netrūkst arī profesionālu palīgsoļu kolēģiem – Lilija, piemēram, ir veidojusi Sandras Ratnieces debijas dzejoļu krājuma “Šķietami klusu” māksliniecisko noformējumu.
Viņa daudz tulko no angļu valodas, nebaidās ķerties klāt arī smagām vēstures monogrāfijām. Tikpat daudz rak-sta pati – viņas ievērojamāko darbu klāstā ir garstāsts “Ziloņu dārzs” (2012), krājums “Pļavas pasakas” (2014), “Lamzaks meklē Lamzaku” (2016), kas tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai, “Skelets skapī” (2018), “Meža pasaka” (2018) un “Vislielākais gardums pasaulē” (2018). Lilija ir autore arī pieaugušajiem domātam romānam – “Putnu osta” (2015), savukārt 2017. gadā izdota viņas pasaka “Pasaules centrs”.
– Pastāsti, lūdzu, kā izskatās daudzpusīgās literātes un mākslinieces Lilijas Berzinskas ikdiena!
L. Berzinska: – Ikdienu nosaka darbi un arī bērni. Darbs sākas, kad bērni aizbrauc uz skolu, jo tad iestājas klusums. Tad ķeros pie darba. Pirmajā vietā ir tulkošana vai kāds rediģējams darbs, saviem rakstu darbiem vai zīmēšanas iecerēm vienmēr atvēlu tikai to laiku, kas paliek pāri pēc darba, – vispirms ir jāapdara “dienas deva” – darba porcija, kas pavisam noteikti paveicama.
– Kā teoloģija ietekmējusi tavu rakstīšanas un literārās domāšanas stilu?
– Kad sāku studēt, biju izvēlējusies reliģijas zinātnes sfēru. Studijas bija kā ceļojums caur dažādu kultūru idejām, vēsturi, antropoloģiju. Visvairāk mani interesēja mistiskās tradīcijas un reliģijas psiholoģija. Studijas sniedza bezgalīgas iespējas spēlēties ar simboliem, tēliem, arhetipiem. Tas ir tāds tīrās iedvesmas pirmavots. Šīs zināšanas noteikti ietekmēja manu skatījumu uz pasauli, un caur to arī manu rakstnieces rokrakstu.
– Vai tu seko līdzi notikumiem kolēģu pasaulēs? Kas ir tavi tekstuālie elki latviešu literatūrā?
– Bērnībā man Bībeles vietā bija Brigaderes “Anneles stāsti”. Īpaša grāmata man ir Paula Bankovska “Plāns ledus”. Latviešu literatūrā ir tik daudz dažādu balsu, te katrs var atrast to, kas uzrunā tieši viņu.
– Vai top stāstu krājums, un kādus izaicinājumus stāsta rakstīšana sagādā, salīdzinot, piemēram, ar romānu?
– Es jau vairākus gadus lēnām strādāju pie stāstu krājuma. Stāstu rakstīšana ir kā bērnu bariņa pieskatīšana – tiem ir tieksme aizklīst, nomaldīties, sakauties. Vai vienkārši beigt ar mani sarunāties.
– Kā notiek vīrieša/zēna tēla veidošana tavā prozā?
– Vīriešu tēlus es iztēlojos, iekšēji sintezējot pazīstamos cilvēkus un iekšējo tēlu. Protams, apzinos, ka sievietes uzrakstīts vīrietis var atšķirties no reālās dzīves vīrieša, bet paļaujos arī uz to, ka cilvēki ir tik dažādi un cilvēcīgās šķautnes mums visiem ir kopīgas.
Prozas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Visvairāk patīk, ka autore darina savu prozu arvien taustāmāku, izgaršojamāku. Tajā palīdz dažādi latviešu literatūrā klasiski paņēmieni – gan valodas un izteiksmes nianses, veidojot varoņa raksturu, gan arī reāliju attēlojums – galvenokārt noskaņai. Kopā ar melodramatiskām un ironiskām notīm tas ir labas prozas pamats.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Lilijas Berzinskas stāsta “Nāvei mīksti spārni” fragmentā
Antons klusi aizvēra aiz sevis durvis.
Pilsētas elpa bija miegaina un rāma. Satiksmes straumes bija apsīkušas, un tagad tikai paretam tālumā nokauca bremzes vai ierūcās kāda auto motors.
Antons paspēra pāris soļus uz priekšu. Mitrs gaiss. Varētu domāt, ka vakarā ir lijis. To varēja iztēloties; varēja iedomāties, ka lejā asfalta bedrēs un gar trotuāru apmalēm ir sakrājies naksnīgās lietusgāzes ūdens, kurā peld putekļi, sīkas lapiņas, cigarešu izsmēķi un pa kādam nelaimīgam, milzīgo lietus lāšu spēka uzveiktam kukainim.
Blēņas. Nekāda lietus naktī nebija, to Antons skaidri zināja, jo visu vakaru bija nosēdējis pie loga.
Daudzdzīvokļu māja bija klusa. Parasti rosība sākās sešos divdesmit, kad uz darbu devās kaimiņš no trešā stāva. Viņam sekoja Žanna no pirmā stāva, tā, kurai pie loga bija pierīkotas kaķu trepītes, lai visi trīs minči, kuriem Žanna bija devusi pajumti, varētu iekļūt dzīvoklī pa virtuves logu. Bet pēc tam jau visa māja sāks dūkt, klaudzināt durvis, pīkstināt automašīnas, virināt logus, laist ventilācijā brokastu omletes, piedegušas putras, vistas buljona un ceptas desas smaku un vēl nez kādos veidos ziņot sev, kaimiņiem un pasaulei aiz loga, ka jauna diena ir sākusies un viņi visi tepat vien ir.
Bija pusviens. Šajā laikā gan māja, kuras piektajā stāvā dzīvoja Antons, gan pretējā piecstāvene slīga miegā un tumsā. To viņš labi zināja, jo nu jau vairākus gadus bija rūpīgi pētījis mājas paradumus, cikliskumu un pulsu. Viņš bija kļuvis par īstenu cilvēku pazinēju, taču ne jau cilvēki viņu interesēja. Antons pētīja viņu paradumus un dzīvesveidu, lai būtu drošs, ka tad, kad viņš beidzot būs gatavs, viņa ieceri neviens neizjauks.
Antons aizšļūkāja līdz jumta malai un apsēdās, atspiedis muguru pret apmali. Jumts vēl glabāja siltumu – tāpat kā āra gaiss.
Piepeši Antons kaut ko atcerējās un strauji, cik nu to ļāva spēki, pieslējās kājās un devās atpakaļ pie durvīm. Kabatā sataustījis atslēgu, viņš drebošiem pirkstiem to iebāza slēdzenē un pagrieza. Nepūlēdamies atslēgu izvilkt, viņš devās atpakaļ pie jumta apmales.
Antons ļoti cerēja, ka šī nu būs īstā reize. Divreiz piedzīvojis neveiksmi un tai sekojošu milzu vilšanos, viņš tagad baidījās pārsteigties un cerēja teju slepus no sevis.
No jauna apsēdies pie apmales, Antons no jakas kabatas izvilka mazu sainīti. Rokas trīcēja tik ļoti, ka sainītis izslīdēja no pirkstiem un nokrita turpat blakus. Nekas, mazliet atelposies un pacels. Jāpaceļ. Citādi viņi neatlidos.
Antonu pārņēma spējš nelabuma vilnis, un viņš, noliecies sāņus, vēma. Sirds trīsuļoja un ņirbēja – akurāt kā ezers pie viņa bērnības mājas, kad vasaras dienvidū sacēlās maiga vēsma. Jā, uz mata kā ezers. Viņa sirds ir ezers.
Cik gadi jau bija pagājuši kopš tām vasarām, kad viņš gulšņāja ezera niedru ielokā vai ar kaimiņu puikām peldēja tā ūdeņos, līdz lūpas palika zilas, bet muskuļi no pārguruma smeldza un neklausīja? Septiņdesmit. Kāds gads šurp vai turp.
Varenas bija tās vasaras. Ome cepa pankūkas vai vārīja kartupeļus ar dillēm. Bārās un lika ravēt dobes, bet viņš pats tikām domās bija mežā vai pie ezera. Vai arī prātoja, ka izaugs liels un kļūs par kuģa kapteini – tad gan viņam vairs neviens neliks tupēt dobēs un ravēt. Vai lasīt zemenes. Vai krāmēt malku ziemai.
Antons ar čaļiem mēdza spriest par nākotni – kaimiņu Oskars gribēja aizbēgt no mājām un apmesties pilsētā. Nē, nebija jau tā, ka mājās laukos viņam būtu slikta dzīve vai kāds viņu pārmērīgi kautu. Viņš vienkārši gribēja bēgt. Droši vien, ja viņš dzīvotu pilsētā, tad plānotu bēgšanu uz laukiem. Tāds tas Oskars bija. Bet Antons domāja par kuģošanu – vismaz tajos brīžos, kad neprātoja par ezeru.
Dīvaini, kā viss saliekas. Tad, kad Antons tiešām nonāca uz kuģa, viņam šķita, ka nu tik sāksies īstā dzīve. Tā tiešām arī notika. Īstā dzīve sākās ar mācībām, mehāniķa darbu, algu un avansu, pilsētu un iespējām, ko tā piedāvāja – dažreiz atklāti, bet visbiežāk slepus, iespaidus un sīkus priekus tirgojot kā zem letes.
Ostas grāmatvedībā viņš iepazinās ar Ellu. Neticami zilas acis un krūtis kā Džinai Lolobridžidai – tie bija Antona pirmie iespaidi, kad viņš, pie kases lodziņa mīņādamies, ieraudzīja jauno grāmatvedības darbinieci. “Smuka tā mūsu kasierīte,” tovakar pie polša ņirdza Toļiks, taču Antons klusēja, jo kasierīte viņam šķita nesasniedzama kā dzīvoklis Rīgas centrā vai tā modīgā sekcija, kurai ir stikla durtiņas un pie kuras varēja tikt tikai pa blatiem. Tur i sapņot nebija ko, tāpat skaidrs, ka mērķis atrodas ārpus sasniedzamības.
Tomēr kādā janvāra vakarā, kad Antons no darbnīcas devās mājās pēdējais, viņš tramvaja pieturā ieraudzīja Ellu, kas viena pati sēdēja uz soliņa, galvu nodūrusi un degunu paslēpusi mutautiņā.
Pārvarējis apmulsumu un nedrošību, Antons piegāja viņai klāt un apjautājās, vai nevajag kā palīdzēt, taču Ella neteica ne vārda, vien izplūda neapvaldāmos šņukstos, kuri pat negrasījās rimties. Nekas gudrāks Antonam tovakar prātā neienāca, kā vien vest Ellu pie sevis uz kopmītņu istabu. Nav cilvēkam bēdās jābūt vienam. Un kas par to, ka šis cilvēks izskatās kā no kinoteātra plakāta izkāpis. Kas par to, ka Antons ne reizi vien kaunā pietvīka, grāmatvedībā pie lodziņa saņemot avansu vai algu; un bija jau arī, par ko tvīkt. Ja Ella uzzinātu, kādas domas raisās viņa galvā, kā liek justies un kādas nodevīgas un nožēlojamas ķermeņa reakcijas izsauc, tad ne tikai riebumā novērstos ikreiz, kad viņu sastaptu gaitenī, bet negribētu pat elpot to pašu gaisu, ko elpoja Antons. Taču tajā janvāra vakarā viss bija citādi. Antona ķermenis nereaģēja, vismaz ne uzreiz, un raudošajā Ellā viņš pirmo reizi pamanījās ieraudzīt cilvēku – tādu pašu kā viņš.
Ar sapņiem, bailēm, atmiņām un sīkiem grēciņiem, par kuriem dažreiz nākas bargi maksāt.
Kopmītnes tonedēļ bija tukšas. Kāds vēl nebija atgriezies no Jaungada svinībām pie lauku radiem; citi bija aizbraukuši tālākā reisā, vēl kāds noplaucis pie brūtes. Pie caurlaides dežurēja Inese, taču viņu nekad neinteresēja, kurš, ar ko un cikos pārrodas vai dodas prom. Tāpēc nekādi jautājumi neradās un stostīga taisnošanās izpalika. Ella ar Antonu noskrandušajā virtuvē bija vieni. Kamēr Ella klusām puņķojās un ļāva savam saraudātajam skatienam ložņāt pa lipīgo vaskadrānu ar sīkām sārtām puķītēm, ar ko bija izlīmētas virtuves sienas, Antons uzvārīja tēju, sameklēja divas graņonkas un ielēja šņabi, atrāva bundžiņu skumbrijas tomātu mērcē un sameklēja pāris rupjā ķieģelīša šķēles.
Sieviešu asaras un sievieši kā tādi Antonam bija neizprotami un sveši. Pat drusku biedējoši, kaut smuki un arī vilinoši bez gala. Sieviešus Antons varēja apbrīnot kā partijas ģenerālsekretāra lepno mašīnu – paskatīties jau var, bet kur tu, vienkāršais cilvēks, tādu liksi un ko iesāksi? Klapatas vien un izdevumi.
