Visnegantākais kaitnieks – egles astoņzobu mizgrauzis 13
Egles astoņzobu mizgrauzis ir viens no visbīstamākajiem mežu kaitēkļiem ne vien Latvijā, bet arī visā Eiropā un Āzijas ziemeļu daļā. Šī sīkā vabolīte spēj pastrādāt tādus posta darbus, kā visi pārējie meža kaitēkļi kopā ņemti. Mizgrauzis primāri apdraud par 50 gadiem vecākas egļu audzes, un, jo resnāks koks, jo vairāk mizgraužu var rasties. Kas īsti ir šis negantais kaitēklis un kā pret to cīnīties, stāsta AS “Latvijas valsts meži” (LVM) meža aizsardzības un ugunsdzēsības vadītājs Edijs Leišavnieks.
“Egles astoņzobu mizgrauzis ir 4-5 milimetrus liela vabolīte, kura vairojas aiz egles mizas, lūksnē. Savu nosaukumu tas ieguvis pateicoties ķermeņa aizmugurējā daļā esošajām segspārnu ķerītēm ar četriem konusveida zobiem, ar ko mizgrauzis, urbjoties iekšā koka stumbrā, grūž ārā mizas miltus un ekskrementus. Mizgrauzi zem egles mizas interesē lūksnes kārta – visdziļākais mizas slānis, kas pārvada organiskās vielas kokā. Šajā vidē viņš visātrāk un visefektīvāk var savairoties un apturēt koka pretošanās spējas,” stāsta Edijs Leišavnieks.
Šis bīstamais kaitēklis kokiem nodara neatgriezeniskus bojājumus, tas var invadēt ne tikai novājinātas egles un nemizotus kokmateriālus, bet apdraud arī pilnīgi veselus kokus, tā radot meža īpašniekiem ievērojamus finansiālus zaudējumus. Pēc Edija Leišavnieka teiktā zinātniski aprēķināts, ka viens izgāzts egles kubikmetrs var saražot aptuveni 30 līdz 40 tūkstošus vaboļu, tādēļ šo apjomu laicīgi neizvācot no mežaudzes līdz aktīvajam mizgrauža lidošanas sākumam, var tikt ietekmēti pieci citi koki. Ja meža īpašnieks laikus nepamana astoņzobu mizgrauža posta darbus, šī sērga var plesties plašumā līdzīgi meža ugunsgrēkam. Ne velti tiek lēsts, ka nereti šī kaitēkļa nodarītie postījumi var būt pat lielāki par vētras nestajiem zaudējumiem.
Mizgraužu postošais spēks ir to skaitā
Pret vienu, desmit vai simt mizgraužiem egle spēj aizstāvēties, noslīcinot tos savos sveķos, taču ja kokam uzbrūk, teiksim, pieci vai vairāk tūkstoši šo kaitēkļu, tad egle vairs pretoties nespēj. Rezultātā koks nokalst, bet mizgrauži dodas atkal jaunu upuru meklējumos. “Mizgrauzis primāri meklē novājināto koku, kurš nepretojas. Tā viņam ir īsta medusmaize. Tie ir ziemas laikā un pavasara vējgāzēs izgāztie koki, kuri joprojām ir zaļi, smaržojoši, sulīgi, taču pretoties nespēj un līdz ar to mizgrauzim ir īpaši interesanti. Novājināti ir arī degumos, sausumā vai mitrumā atrodošies koki, to vitalitāte un augtspēja ir ierobežota, kokam cīnoties ar apstākļiem, kādos tas aug. Mizgrauzis to sajūt un vēl vairāk cenšas to piebeigt,” saka Edijs Leišavnieks.
Mizgraužu lidošana sākas pavasarī, kad gaisa temperatūra ir sasniegusi aptuveni +15 grādus. Ziemojošās vaboles, kas gulējušas zemsedzē, lien ārā un meklē attīstības vietu – koku. Pirmie izlien mizgraužu tēviņi, kuri veido kokos ieskrejas un kopulācijas jeb pārošanās telpu un izdalot speciālu feromonu pieaicina mizgraužu mātītes. Vienam mizgraužu tēviņam ir divas līdz trīs mizgraužu mātītes, kuras izdēj aptuveni 60 olas, un tādējādi katrs mizgraužu tēviņš parūpējas par aptuveni 180 pēcnācējiem! Pēc olu dēšanas dzīvas palikušās vecās vaboles, un tādu ir aptuveni 70%, izlido vēlreiz un apmetas citās eglēs, veidojot māsu paaudzi.
Mizgrauža attīstība no olām līdz kāpuriem un tālāk līdz kūniņām, no kurām izšķiļas jaunās vaboles, vidēji ilgst 60-70 dienas. Pēc tam jaunie mizgrauži izlido no jau apēstās egles un meklē citas attīstības vietas otrās paaudzes veidošanai. Tas ir ciklisks process, kas ilgst no agra pavasara līdz pat septembrim, oktobrim. Edijs Leišavnieks norāda, ka mizgraužu izplatību un attīstību tiešā mērā ietekmē laikapstākļi. Lielā aukstumā vai kailsalā zemsedzē guļošās vaboles var aiziet bojā, savukārt ja pavasaris ir mitrs, lietains un vējains, mizgraužiem mostoties tie nevar koncentrēties pietiekami lielā masā – vējš tos izdzenā. Taču ja pavasaris ir ļoti straujš, ātrs un silts, gaisa temperatūra ir +15 līdz +20 grādu robežās, mizgrauži vienmērīgi mostas un spēj apdraudēt blakus esošās egles.
Vai mizgrauža invadētu koksni var izmantot
Kamēr mizgrauži vēl tikai veido ieskrejas stumbrā, koki vēl ir zaļi, un līdz ar to nav zaudējuši kvalitāti. Otrajā stadijā, kad zem mizas attīstās jaunās vaboles. koks arī vēl uzskatāms par zaļu un ar labu kvalitāti. Toties, kad mizgrauži jau ir izlidojuši, koks nokalst, tam krīt nost miza un tā saimnieciskā vērtība ir zaudēta un no tā iegūstama vien tehnoloģiskā koksne vai malka. LVM meža aizsardzības un ugunsdzēsības vadītājs vadītājs bilst, ka pirmajā un otrajā attīstības stadijā ir rekomendēts veikt savlaicīgu koku ciršanu, lai arī mehāniski mizgraužus izvestu ārā no meža uz kokmateriālu pārstrādes vietām, savukārt trešajā stadijā pats koks sanitāro risku vairs nerada, jo mizgrauži tajā vairs nav. Šādu koku ciršanai nav noteikti speciāli ierobežojami. Koku ciršanu var veikt reizē ar citiem mežsaimnieciskiem pasākumiem.
Kā nepieļaut mizgraužu savairošanos?
Pats pirmais un galvenais ieteikums ir rūpīgi sekot līdzi sava meža sanitārajam stāvoklim. Līdz pavasarim no meža jāizved vēja izgāztie, izšūpotie vai citādi bojātie egļu koki, lai mizgrauzim neļautu savairoties visvienkāršākajā veidā. Atbilstoši zinātnieku rekomendācijām meža īpašniekiem ieteicams līdz aprīļa sākumam pabeigt kopšanas cirtes egļu audzēs un kokmateriālus no meža izvest līdz aprīļa vidum. Ja to nepaspēj izdarīt, tad meža kopšanu jāatliek uz septembri. Periodā no aprīļa līdz septembrim par piecdesmit gadiem vecākās egļu audzēs nevajadzētu veikt kopšanas cirtes un sanitārās izlases cirtes, jo ciršanas atlieku smarža mizgrauzim ir ļoti kārdinoša un pievilina tūkstošiem šo kaitēkļu. Savukārt vasarā lidojošās mizgraužu vaboles var ķert svaigajos skujkoku izcirtumos izvietojot feromona slazdus.
Edijs Leišavnieks uzsver, ka mizgrauža gulēšanas periods no oktobra līdz martam ir īstais laiks, kad meža īpašniekiem jāapseko savas mežaudzes, lai novērtētu to sanitāro stāvokli un saplānotu darbus. Tas ļaus minimizēt mizgrauža invāzijas riskus. Piemēram, visās LVM apsaimniekotajās mežaudzēs ir noteikta mizgraužu bojājumu fiksēšana – visu darbinieku, kas atrodas un savu darbu veic mežā, pienākums ir reģistrēt mizgraužu bojājumus, pēc kā tiek plānoti un veikti to ierobežošanas pasākumi.
Savukārt ja privātā mežā novēroti svaigi mizgraužu bojājumi, īpašniekam ir jāvēršas Valsts meža dienestā, lai novērtētu situāciju un konsultētos par tālāko rīcību.
