Monika Zīle: Straujuma saka: nebūs reformu tikai reformu pēc 3
Kamēr dažas interneta vietnes jestri apspriež Laimdotas Straujumas un Vācijas kancleres Angelas Merkeles līdzību, pieredzējušākie politikas vērotāji atturas no topošās valdības darba spēju prognozēm. Izredzes ir, bet nu… Ministru kabineta sastādīšanas uzdevumu bieži dēvē par izaicinājumu premjera amata kandidātam, bet šajā gadījumā acīmredzot jārunā par līdzsvara noturēšanas pienākumu. To apzinās valsts pārvaldē daudz pieredzējusī Laimdota Straujuma, un viņas publiskās runas jaunajā statusā nesatriec ar vīzijām un gaisa piļu skicēm. Premjera kandidāte jau vairākkārt uzsvērusi, ka vispirms jāpabeidz iesāktie darbi un nav gaidāmas nekādas reformas tikai reformu pēc. Šī lietišķā pieeja mudina cerībai, ka Saeimas vēlēšanu priekšvakarā valdības koalīcija līdztekus elektorāta obligātajai pielabināšanai regulāri, nevis tikai steidzīgas pieskriešanas režīmā atradīs brītiņus tiem ikdienas uzdevumiem, kas iezīmēti pašas apstiprinātajā Nacionālās attīstības plānā un pēdējā laikā savstarpējo ķildu burzmā lēnām sākuši piemirsties. Apsolījums neizziņot pēkšņas pārmaiņas pirmkārt priecē pašvaldības, kam atrašanās Reformu partijas lēnī nesusi hronisku sirdsklauvi neziņā par rītdienu. Protams, nav L. Straujumas spēkos izbeigt valsts pārvaldi pēc partijas lēņu principa – velti gaidīt, ka tam punktu pielikt gribēs premjera kandidāti izvirzījusī “Vienotība”, kurā viņa svaigi iestājusies, taču reģionos jau sākuši cerēt uz lietišķāku jaunās valdības attieksmi Eiropas fondu naudas piešķīrumos.
Kas attiecas uz pārmaiņām dažādās valsts sfērās, kādam sabiedrības pētniekam ar steigu vajadzētu uzrakstīt mācību grāmatu par tēmu “Pie sirds turami padomi tiem, kas vēlas gūt panākumus politikā ar reformu vārdā nosaukta haosa palīdzību” – kamēr uzskates materiāls Reformu partijas veidolā vēl ir acu priekšā, kaut arī stipri nožēlojamā paskatā. Cik spēji tās zvaigzne uzliesmoja, tik strauji arī tuvojas slieksnim, aiz kura jau nokrituši citi savulaik ar populisma degvielu iedarbināti spīdekļi. To nosaukumus cilvēki drīz aizmirst. Atmiņa saglabā tikai pašpārliecināto politikas amatieru darbības izraisītās negatīvās emocijas. Reformu partijas “pienesums” būs sabiedrības apziņā iegūlies secinājums, ka katra reforma nozīmē vien sajukumu un no tās labāk turēties pa gabalu.
Taču atsacīties no pārmaiņām vispār nozīmē nepieļaut attīstības iespēju un apzināti ļauties stagnācijai. Ar baltu skaudību lūkojamies Igaunijas virzienā – ziemeļu kaimiņi tādā pašā valsts atgūtās neatkarības posmā gan spējuši veiksmīgi reformēt jūtīgo veselības aprūpes jomu, gan mācējuši noskaņot sabiedrību pārmaiņu nepieciešamībai. Jo varas mehānisms darbojies pēc labi zināmā modeļa – griezt pēc septiņreižu mērīšanas, nevis otrādi, kā bieži notiek mūsu tēvzemē.
