“Zivju apjoms ir neticami liels un pietiek visiem!” Speciālreportāža no vislielākā ezera 17
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Strīds starp makšķerniekiem un zvejniekiem par Burtnieka ezera zivīm aizgājis līdz tiesai – par to “Latvijas Avīze” 15. janvārī rakstīja publikācijā “Cīnās par Burtnieka ezeru vai par krēslu?“. Iepriekš šim jautājumam pat bija veltīta speciāla konference. Makšķernieku pusē nostājusies pašvaldība, tās puses prominences un, sporta terminoloģijā izsakoties, sākumā spēle aizgāja uz vieniem vārtiem.
Cīņa nedaudz līdzsvarojās, kad zinātnieki un Rīgas ierēdņi norādīja: zivju Burtniekā pietiek visiem. Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “BIOR” pēc tam vēlreiz pārbaudīja datus un 28. janvārī nosūtīja oficiālu vēstuli Burtnieku novada pašvaldībai, ka no zivju resursu viedokļa nav pamata aizliegt zveju Burtniekā.
Tagad tur tāds kā neizšķirts, arī tāpēc, ka zvejnieki vērsušies tiesā (tā notiks 8. aprīlī) pret pašvaldību, kas vēlas ar nākamā gada sākumu aizliegt Burtniekā zvejot – par to jau nobalsojuši Burtnieku novada deputāti.
Profesionālais makšķernieks Normunds Grabovskis apgalvo: ja neaizliegs zveju Burtnieka ezerā, tur būs tikpat slikti kā Lubāna ezerā, kas esot izkāsts un kurp vairs neviens makšķernieks nebraucot…
Tajā pašā laikā statistika rāda, ka Lubānā nozvejo trešo daļu no zivīm, ko vispār nozvejo Latvijas ezeros. Tātad zivis ir. Kam zivis tiek, “Latvijas Avīze” brauca lūkot uz Lubānu.
Mākslīgs un mainīgs ezers
“Vispirms jāuzsver, ka pagājušā gadsimta 80. gados paaugstināja Lubāna ezera līmeni. Tātad mākslīgi uzplūdināts, regulēts ezers, kurš nav salīdzināms ne ar vienu citu Latvijas ezeru, turklāt jauns ezers, līdz ar to pagaidām ļoti mainīgs,” man saka “BIOR” Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs Didzis Ustups.
Lubānā ir rūpnieciskā zveja, bet nav noorganizēta licencēta makšķerēšana. Tas nozīmē, ka jebkurš, kurš ir nopircis makšķerēšanas karti, ir tiesīgs braukt makšķerēt šajā ezerā bez papildu licences maksas.
Lubāns atrodas divu – Rēzeknes un Madonas – novadu teritorijā. Zvejo šo novadu zvejnieki, kuri slēdz nomas līgumus katrs ar savu pašvaldību. Kopējais zvejas limits tiek noteikts visam ezeram, pašvaldības to dala savā starpā un starp saviem zvejniekiem: attiecīgi Madonas pašvaldībai piekrīt 9000 metru tīklu limits, Rēzeknes novadam – 8640 metri.
“Par ezerā saimnieciski nozīmīgākajām zivju sugām var spriest pēc nozvejas statistikas datiem. Makšķernieku ezera lomu uzskaite līdz šim nav veikta. Tomēr domājams, ka dominējošo sugu ziņā makšķernieku un zvejnieku lomi būtiski neatšķiras (nozvejas datus skat. uzziņā – Red.).
Pirmajos gados pēc ezera līmeņa paaugstināšanas (1986–1989) samērā lielā apjomā tika iegūti arī ālanti, kas tagad ir vien daži desmiti kilogramu gadā – visticamāk, tas saistīts ar migrācijas ierobežošanu starp Aiviekstes upi un Lubānu.
Toties ir zandarti, kas pirms līmeņa paaugstināšanas nebija sastopami. Palielinājies arī plaužu krājums. “BIOR” pēdējās uzskaites Lubānā veicis 2016. un 2019. gadā, un to rezultāti rāda, ka ezera zivju sabiedrība ir veselīgā stāvoklī, ko netieši arī apliecina tas, ka Lubānā nepastāv publisks konflikts starp zvejniekiem un makšķerniekiem. Kaut gan zivis vienmēr visiem gribētos vairāk,” teic D. Ustups.
Lubānā nekašķējas
Uz to, ka vismaz publiski Lubāna makšķernieki un zvejnieki savā starpā neērcējas, norāda arī Zemkopības ministrijas Zivsaimniecības departamenta direktors Normunds Riekstiņš, drīzāk abi esot kopīgā frontē pret ornitologiem un citiem dabas draugiem, kuri vēlas pēc iespējas zemāku ezera līmeni, kas labāk putniem un citām radībām, kas nav zivis.
Protams, zivīm labāk, jo ūdens dziļāks. Padomju laikā ezers neesot uzplūdināts pareizi: gultne Rēzeknes novada pusē izrakņāta, lai būtu zeme dambjiem, citur atkal veselas meža audzes palikušas zem ūdens.
“Kā Latvijas lielākais ezers Lubāns ir tik plašs, ka zvejniekiem un makšķerniekiem uz tā iespējams vispār nesaskrieties, protams, ja negrib pēkšņi ķert zivis vienā vietā. Gads no gada atšķiras: tad labāk ķeras, tad sliktāk. Citos ezeros pašvaldības mazina vai domā mazināt zvejas tīklu kvotas, bet Madonas un Rēzeknes pašvaldības par to nedomā.
Ja tik tālu kādreiz nonāks, tad Lubāna ezers Latvijā būs pēdējais, kur aizliegs zveju. Turklāt Lubāna zvejnieki ne tikai ķer zivis sabiedrībai, bet uztur kultūrvidi, attīsta tūrismu – ar pašvaldību atbalstu. Atšķirībā no Burtnieka, kur pašvaldībai liekas, ka zvejnieki atbaida tūristus,” komentē N. Riekstiņš.
Godmanis teica: ezeru nenolaist!
Īdeņu uzskata par vienīgo Latvijas zvejniekciemu, kas neatrodas pie jūras. Pirms gadsimta Īdeņā dzīvojuši ap 700 cilvēku, tagad desmit reižu mazāk. Ciemā šobrīd ir 11 zvejnieku ģimenes.
Īdeņu un visas Lubāna ezera pazīstamākais zvejnieks ir Jānis Macāns, kurš ne tikai zvejo, bet kopā ar ģimeni un citiem zvejniekiem ik gadu rīko Zvejnieksvētkus un piedāvā dažādus pakalpojumus tūristiem – pērn pie viņa viesojās 4000 cilvēku.
J. Macāna viedoklis ir strikts: zvejniecībai Lubānā būs būt, neviens zvejnieks nepiekāpsies, jo tas ir ne tikai iztikas avots daudzām ģimenēm, bet arī kultūrvēsture, zvejnieki nav pret makšķerniekiem, galvenais, lai neapzog tīklus, kas gan pēdējā laikā notiekot reti. Zveja – tas ir darbs, makšķerēšana – hobijs.
J. Macāns vēstures avotos atradis, ka Lubānā zvejots kopš akmens laikmeta. Kad cilvēks vēl nejaucies dabā, pa ezeru un tā daudzajām ietekošajām upēm cilvēki kuģojuši, jo nav bijis tik sekls kā tagad.
Problēmas sākušās Krievijas cara Pētera I laikā, kad sākts sēdināt un no ezera novirzīt vairākas ietekošās upes, lai palielinātu zemju platības. Tad ezers kļuvis seklāks.
J. Macāns esot uzstājies pat Latvijas valdības sēdē.
“Premjera Ivara Godmaņa laikā lēma par ezera likteni. Ornitologi un citi zaļie bija pacēluši jautājumu, ka Lubāna ezera līmenis jānolaiž vēl zemāks. Būtībā tad vairs tīklus likt nevarētu, ezers pārvērstos par vienu lielu mitrāju, kāda ir tā apkārtne. Zaļie šo ideju pamatoja ar to, ka tad pilnīgi visa šī teritorija būtu ļoti vērtīga Eiropas mērogā un Eiropa par to mums dotu naudu.
Tad nu es cēlos un runāju par zvejnieku interesēm, faktiski – arī makšķernieku, jo tad no zivīm būtu palikuši tikai līņi dūņās un mazvērtīgās karpveidīgās zivis. Tad Godmanis pateica: ezera līmeni nekādā gadījumā nenolaist,” atceras J. Macāns.
Neticami liels zivju apjoms
“Lubānā zivju apjoms ir neticami liels un pietiek visiem,” man saka pieredzējušais zvejnieks, arī azartisks makšķernieks Jānis Bērziņš no Ošupes ciema.
“Bet ezers īpatnējs ar to, ka Madonas pusē sekls, aizaudzis. Lai tiktu pie zandarta, jābrauc iekšā četrus kilometrus. Ļoti liela līņu populācija, bet, lai tos makšķerētu, jāpatīra zāles, jāiebaro dienu iepriekš, bet makšķernieki jau sliņķi. Bet aizaugumi sliktās caurteces, ūdens kustības dēļ ir lielākā Lubāna problēma, kas būtu jārisina.
Tāpat daudz asaru, tikai jāmeklē vietas, kur tie bariem uzturas, piemēram, pie Aiviekstes slūžām. Ļoti daudz karpveidīgo, balto zivju, kuras mazākas par pusotru kilogramu nemaz neņemu, jo nav pieprasījuma. Tiesa, man nemaz ezera zivis negaršo: no Lubāna loma ēdu gandrīz tikai mērci un sīpolus no līdakas marinējuma…”
J. Bērziņš saka labus vārdus par makšķerniekiem, kuru uzvedība pēdējos gados uzlabojusies: mazāk mēslojot un neapzogot pie krasta atstātās automašīnas.
Viņš pat iestājas par makšķerniekiem, kuriem vajadzētu tāpat kā zvejniekiem ziemā atļaut pārvietoties pa ledu ar mehāniskiem transporta līdzekļiem, jo Lubāna izmēri ir lieli.
Bet par profesionālā makšķernieka N. Grabovska viedokli J. Bērziņam ir skarbs sakāmais: “Kas viņš par makšķernieku? To, ko redzu televīzijā… Reklāmas zvaigzne! Viņam ar saviem lielo firmu barību spaiņiem vajadzētu cūkas barot, ne zivis ķert! Tas ir labi, ka Grabovskis pie mums vairs nebrauc, ja reiz viņam ezers ir tukšs. Makšķernieka būtība un liktenis ir noķert vienu vai divas trofejzivis pa vasaru.”
J. Bērziņa tīklu limits ir 800 metri un nozvejas – 3930 kilogrami. Zandarti un līdakas ir aptuveni 20% no loma, pārējais plauži un citas karpveidīgās zivis, kuras varētu nozvejot arī vairāk, ezeram sliktāk nekļūtu, bet neesot pieprasījuma. Arī zivju pārpircēji prasot savus 50%.
Te J. Bērziņš atceras stāstu, ko dzirdējis jaunībā no kāda veca zvejnieka. Starpkaru ulmaņlaikos ezera zivis kastēs vestas pa dzelzceļu no Meirānu un Lubānas stacijām uz Rīgas Centrāltirgu uzpircējam Garozam (tāpat sauc uzpircēju V. Lāča slavenajā romānā “Zvejnieka dēls”).
Atšķirībā no romāna varoņa īstais Garoza bijis cilvēcisks. Nauda zvejniekiem atnākusi pa pastu divu nedēļu laikā ar 12% ieturējumu.
“Ja man tagad būtu tāds uzpircējs, es viņam rokas bučotu,” nosmej zvejnieks.
Vēlmes Lubānā sabalansējamas
Lubānietis Māris Valainis ar tēvu zvejo ar 500 metriem tīkla. Zivju nozveju izpilda par aptuveni 70%, nozvejo ap tonnu līdaku un 400 kilogramu zandartu. Makšķernieki netraucējot.
“Neviens zvejnieks stāvus bagāts nav palicis. Man patīk agrie rīti, kad deviņos esi mājās no zvejas un vari ķerties klāt citiem darbiem. Lubāns ir viltīgs un mainīgs. Reizēm ar 500 metriem var izzvejot mazāk nekā ar vienu spiningu. Satrauc, ka tā jau seklais ezers aizaug, pārpurvojas.
Par to vajadzētu domāt. Pirms 100 gadiem izbagarēja Aiviekstes upi, lai mazāk applūstu zemnieku lauki, bet panāca, ka ezers pazuda gandrīz pavisam.
Padomju gados uztaisīja dambjus un slūžas, bet zivju ceļa nav: nārsta laikā mežavimbas un ālanti rindā stāv pie slūžām, bet netiek iekšā,” stāsta M. Valainis.
Viņš ir pārliecināts, ka visu vēlmes Lubānā var sabalansēt un vienlaikus nenodarīt pāri dabai. Pats Māris to mēģina demonstrēt. Lubānas pilsētā uztur slēpošanas un velobraukšanas trasi, ap ezeru ved cilvēkus pārgājienos un organizē orientēšanās sacensības, pats arī makšķerē.
Makšķernieks zandartu pērk no zvejnieka
Pie zvejnieka no Gaigalavas Kārļa Kolneja uz ezera pienāku, kad viņš no tīkla āliņģī izņem pusotra kilograma smagu zandartu. Esot divas labas zvejas dienas: 15 kilogrami zandartu, 20 – līdaku, septiņi – plaužu, trīs – pliču.
Tagad ziemā uz ledus labākā zveja. Rudenī traucējot vēji, vasarā zivis ātri bojājoties un cilvēki vairāk ēdot šašliku, tāpēc zivis pērkot mazāk.
Vasarā Kārlis daudz makšķerē zināmās un iekoptās vietās. Bet tieši šobrīd, ziemā, uzpircēji zivis no zvejniekiem uzpērkot kā traki: zandartu par četriem eiro kilogramā, līdaku – par 2,5, plaudi – par 1,5 eiro.
Arī netālu no K. Kolneja makšķerējošais Ļeontijs Ivanovs, kurš atbraucis no Audriņiem, nopircis no zvejnieka vienu zandartu, kaut arī lepojas ar savu lomu: četrās stundās saķertajiem trim kilogramiem raudiņu.
Uz Lubānu braucot kādas divas reizes mēnesī. Pret zvejniekiem noskaņots negatīvi: pārāk daudz tīklu, ar kuriem tiekot izķertas visas lielās zivis.
Te atceros kādu vietējo zvejniekstāstu par prominentu makšķernieku principa “ķer un atlaid” piekopēju, kurš uzstājas, ka publiskos ūdeņos zivis zvejot un pārdot sabiedrībai nevajadzētu.
Visu dienu ķēris un atlaidis Lubānā mazas zivtiņas (jo lielas nav spējis noķert), vakarā tomēr neizturējis un nopircis no zvejnieka krietnu zandartu. Tā sakot, princips ta’ princips, bet bērni ēst tomēr prasa…
Kormorāni apēdot tonnu dienā
Dienā, kad viesojos Lubānā, gar tā krastiem bija desmitiem makšķernieku automobiļu. Uz ledus netālu no krasta bļitko Imants Koks ar kundzi Viju Koku no Ošupes pagasta. Pilnīgi tukšā. Attiecīgas arī emocijas. Agrāk zivju bijis vairāk un lielākas. Šogad uz pirmā ledus gan saķēris četrus kilogramus asaru, ka nenoēsties.
Imants saskata vairākas problēmas. Ezerā tur pārāk zemu līmeni, lai būtu labi dabas mīļiem un zemniekiem mazāk draudu, ka pavasarī var applūst lauki, bet zivīm vajagot ūdeni. Zvejniekiem par daudz tīklu – izķer lielās zivis. Ziemā makšķerniekiem neļauj pārvietoties ar motorizētiem līdzekļiem pa ledu, līdz ar to daudzas labas vietas paliek neaizsniegtas. Un vēl tie kormorāni. I. Koks uz ezera salas saskaitījis ap 500 šo putnu.
“Cik lasīts, viens kormorāns apēd ap diviem kilogramiem zivju dienā. Tas nozīmē, ka viena tonna dienā aiziet putniem – tie arī lielām zivīm uzbrūk. Tā nu mēs, makšķernieki, te dzīvojam. Makšķerē tikai vietējie. Kad brauca no Rīgas un citurienes Latvijā, tad cēlām traci par savām interesēm – tas bija pirms gadiem 25. Tagad nav kam celt traci,” sūkstās I. Koks.
Makšķerniekiem liegts pa ezeru braukt
Makšķernieks Jānis no Lubānas (uzvārdu lūdza neminēt) ezerā bija iegājis trīs kilometrus uz zināmu vietu un dienas laikā noķēris septiņus pārsimt gramus smagus asarus. Tas esot tāds vidējs, vienas pannas loms. Ir bijis arī labāk.
Par šo iešanu arī vislielākais kreņķis. Zvejnieki pa ledu var braukt, ar ko grib, bet makšķernieks pat ar mopēdu ne! Liela staigāšana, kas ir liels laika patēriņš, daudzi to nevar fiziski, bet pie krasta jau neko dižu noķert nevarot.
Pārvietošanās liegums pa ledu ar mehāniskiem transporta līdzekļiem makšķerniekiem ieviests pirms sešiem gadiem, kad kāds saskaitījis 13 ledū ielūzušus automobiļus. Paši makšķernieki saskaitījuši tikai trīs.
Tāpat Jānis vēlētos, lai zvejniekiem būtu mazāk tīklu un viņi tos neliktu priekšā zivju ceļiem. Reiz pasūdzējies, ka zvejnieki likumīgi, bet, viņaprāt, negodprātīgi aplikuši tīklus aizliegtai vietai pie Rēzeknes upes ieteces, kur zivju ceļš, bet neko nav panācis. Un vēl Jānis iesaka zvejniekiem mazāk pļāpāt, kad iedzēruši: par to, cik viņi no loma uzskaita, cik neuzskaita…
Pašvaldības zivis nepolitizē
Laikam tas ir skaidrs, ka lielākas vai mazākas domstarpības un savstarpēji pārmetumi starp zvejniekiem un makšķerniekiem ir visur, jo abi cīnās par vienu resursu. Tomēr Lubānā tas nenotiek publiski, uz tiesu neviens neiet. Un – galvenais – pašvaldības politisku vai kādu citu iemeslu dēļ neiestājas vienā vai otrā pusē un neprovocē uz asumiem.
Lubānu pārvalda Dabas aizsardzības pārvalde. Pašvaldību atbildība tikai viena: zvejas limitu sadale. Madonas novada pašvaldība 14 komerczvejniekiem sadala 9000 metrus tīkla, Rēzeknes novads 21 komerczvejniekam – 8640 metrus tīkla.
Par katriem pieciem metriem tīkla pašvaldības no zvejniekiem iekasē 2,85 eiro gadā, no kuriem 30% aiziet Zivju fondam.
Madonas novadā galvenais par Lubānu ir Barkavas un Ošupes pārvalžu vadītājs Aigars Šķēls, arī novada Zvejniecības un medību tiesību komisijas vadītājs. Pats ne zvejo, ne makšķerē.
“Man prieks, ka makšķernieki un zvejnieki savā starpā nekaro, tikai apmainās viedokļiem. Zvejniekiem pārmet, ka viņi izķer lielās zivis, makšķerniekiem – ka piemēslo apkārtni. Sava taisnība tur ir.
Naudas ziņā tiešā veidā pašvaldība iegūst tikai no zvejniekiem, no makšķerniekiem – neko, tikai vietējie veikali, kur pārdod kādu šņabja pudeli vairāk,” saka A. Šķēls.
Apolitiska Lubāna ezera jautājumā ir arī otra pašvaldība. Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs seko līdzi notikumiem ap Burtnieka ezeru un spriež, ka būtu ļoti skumji, ja pie viņiem notiktu kas līdzīgs. Viņaprāt, Burtnieku novada pašvaldība tendenciozi nostājusies makšķernieku pusē.
“Protams, neviens – ne zvejnieki, ne makšķernieki – nav balti un pūkaini, bet visiem lēmumiem jābūt balstītiem uz argumentiem. Galvenais ir zivju resurss, daba un ekonomika. Skaļa, oficiāla konflikta starp Lubāna makšķerniekiem un zvejniekiem nav,” teic M. Švarcs.
Kā pašvaldības vadītājam viņam ļoti būtiski, ka 21 ģimene gūst ienākumus no zvejas, nevis meklē sociālo palīdzību. Turklāt daļa zvejnieku lieliski piesaista tūristus, arī no ārzemēm.
Kāds vācietis vietējam zvejniekam labi samaksājis tikai par to, ka varējis strādāt par palīgu, tulznainām rokām airēt un ņemties ar zivīm. Cik var, pašvaldības iegulda tūrisma infrastruktūrā.
Gadā ap 20 000 tūristu apmeklējot ezeru, tā apkārtni un ir priecīgi ne tikai vērot, bet arī apēst vai nopirkt kādu zivi no zvejniekiem.
“Atceros, ka pagājušā gadsimta 90. gadu vidū ar zvejniecību Lubānā nodarbojās viena kompānija un zēla maluzvejniecība. Mēs panācām, ka zvejot legāli var vairāk cilvēku, un vienlaikus piekodinājām: ja būs problēmas, pirmie cietīsiet jūs! Un, tieši pateicoties zvejniekiem, tagad Lubānā kārtība ir, viņi to kontrolē un norāda uz nelikumībām. Ja kāds sagrēko, esam bargi: pirms dažiem gadiem vienam zvejniekam par būtiskiem pārkāpumiem atņēmām tiesības zvejot,” norāda M. Švarcs.
“Situācija ar kārtību pēdējā laikā ezerā krietni uzlabojusies. Pirms astoņiem gadiem no Lubāna izņēmām 13 kilometrus nelegālu tīklu, pagājušogad tikai trīs gabalus un piecus murdus. Arī makšķernieki kļuvuši apzinīgāki, pārsvarā grēko ar kādu lieku makšķeri vai zivju daudzumu,” saka Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais inspektors Dagnis Vasiļevskis, kurš dzimis pie Lubāna ezera un ir aizrautīgs makšķernieks.
“Iespējams, ka aizaugšanas dēļ, pie kā zvejnieki nav vainojami, zivju Lubānā kļuvis mazāk, bet ezers slavens ar to, ka vienmēr kaut ko var noķert. Pats tagad dzīvoju netālu no cita ezera, kur lielu zivju ir vairāk, bet tās vienkārši neķeras, tāpēc braucu uz Lubānu. Vēl man liekas, ka zivis kļuvušas gudrākas un nepieciešamas smalkākas auklas, visādas gudrības un lielāka pacietība,” domā D. Vasiļevskis.
