Karošmeistara Arvīda Paegles meistarstiķis – karote paša augumā 0
Daži uzskata, ka dzīve esot kā milzīgs putras kalns ar ķīseļa krastiem. Lai izēstos šiem kalniem cauri, nepieciešama kārtīga karote. Karošmeistaram Arvīdam Paeglem reiz kāda vieda čigāniete novēlējusi dikti garus mūža gadus, tā ka karote nepieciešama patiešām pamatīga.
Kad 1938. gada 31. janvārī piedzima nākamā Nīderlandes karaliene Beatrikse (valdīja līdz 2013. gadam), Holandes biedrība Rīgā 76 latviešu bērniem, kas dzimuši tajā pašā dienā, uzdāvināja apzeltītu deserta karotīti ar ierakstītu princeses vārdu. Viena tāda tika arī Arvīdam Paeglem.
Laikmetu griežos tēvu aizsargu 1945. gadā izsūtīja uz Karagandu, kur viņš drīz nomira. Paguvis pamācīties Suntažu skolā trīs gadus, Arvīds kopā ar māti 1949. gadā tika izsūtīts uz Tomskas apgabala Kolpaševu, turpat, kur dzimusi latviešu politiķe Sandra Kalniete.
Puisim agri sanāca vasarās strādāt un gatavot sienu. Tālajās pļavās vietējā leģenda Dzidra Bleija lielā katlā vārīja zupu. Puišeļi viņu dēvēja par “baba grom” (sieva pērkons). Putru jau tante izvārīja, bet karošu nebija. “Turpat strādāja Ozoliņu onkulis, vecs vīrs ap 80 gadiem, kas mācēja teicami asināt metāla instrumentus. Redzot, ka nav karotes, viņš pasauca mani, paņēma koka pagali, aptēsa un parādīja, kā, ātri iegriežot vienā, tad otrā galā, var izveidot primitīvas karotes bedrīti,” pirmos soļus amatā atceras Arvīds.
Nu amats bija rokā un tālajos darbos strādnieki putru varēja strēbt ar puslīdz ciešamām koka karotēm. Drīz jau Arvīds varēja uztaisīt savu pirmo “nopietno” koka karoti, ko uzdāvināja mātei. Karotes dibenu viņš izslīpēja ar stikla lauskām, kuras arī nemaz nebija tik viegli sameklēt.
Kad meistars nonāca Latvijā, karošu taisīšana jau bija asinīs. Meistara prasmes auga. Sākās karošu dullums. Neviena neatkārtojās. Karotes tapa gan par horoskopu tēmu, gan ar alfabēta burtiem. Tās bija meistara kalendārs, piezīmju grāmatiņa un reakcija uz notikumiem pasaulē. Kad notika olimpiāde, tapa karotes ar olimpiādes simbolu. Arī tad, kad Latvija Pasaules čempionātā hokejā uzvarēja Krieviju ar 3:2, tapa karote. Tāda tapa arī par godu Ozoliņa onkulim, kas ierādīja arodu. Kolēģi ievēroja viņa vaļasprieku un sāka karotes izlūgties kā dāvanas ārzemju radiem. Tā karotes nonāca vispirms Zviedrijā, tad Vācijā, Austrālijā, Amerikā un citur pasaulē.
Šobrīd meistara istabā pašam atvēlēta tikai maza gultiņa. Pārējās vietas aizņem plauktos saliktas kartona kastes, kurās glabājas ap 2000 karošu, 1500 medaljonu, piekariņu, trauciņu, kausiņu un koka sīkplastikas.
“Ozollapa ir mana firmas zīme. Suntažos 100 metrus no dzimtajām mājām “Veckruspariem” aug divi diži ozoli, kurus nevar apķert pat četri vīri. Tie bijuši vareni jau tajā laikā, kad mājas no muižkunga iegādājās vectēvs. Kad piedzima tēvs, vectēvs vienā mājas pusē iestādīja ozolu, tagad tam ir 116 gadi. Kad piedzimu es, tēvs iestādīja ozolu, tam tagad ir 80 gadi. Es arī upes malā iestādīju ozolu,” stāsta karošu meistars.
Pie mājas osim viens stumbrs bija noliecies ļoti slīps un to vajadzēja nozāģēt. Kvalitatīvais lietaskoks meistaru ieinteresēja, un viņam radās ideja uztaisīt kārtīgu dižkaroti. Koku viņš rupji apcirta karotes formā un atstāja gadu kaltēties nojumē. Karotes garums ir 178 cm, tikpat, cik karaklausības apliecībā norādīts paša Arvīda garums. Vispirms karotes iekšpusē ciļņa veidā tika iegrieztas “svētās” ozola lapas. Kāta rotāšanai tika izmantots Lielvārdes jostas ornaments. Kātiņa gals ir izveidots ozollapas formā, uz tā iegrieztas trīs zvaigznes un uzrakstīts Latvijas valsts himnas teksts. Karotītes dibenā ir uzraksts, tāpat kā noklīdušajai bērnības “princeses” sudraba karotītei. Laika loks ir noslēdzies.
Uz saviem astoņdesmit gadiem meistars izgrieza svečturi ar ciparu 80 un pie reizes arī pamatīgu svečturi ar ciparu 100. Latvijas jubilejai veltītajām izstādēm meistars izgrieza trīs 60 cm garas, ozollapām un jubilejas uzrakstiem rotātas karotes. “Ja spēki ļaus, noteikti taps vēl kas interesants,” smaida meistars.
Vērtējums
Kokgriezējs Krišs Erdmanis, tautas lietišķās studijas “Dzīne” vadītājs: “Arvīds Paegle pieder pie tās strauji izzūdošās amatnieku kategorijas, kuri uztur ļoti arhaiskas darba tradīcijas. Lauku saimnieks no tiešajiem darbiem brīvā brīdī nekad nesēdēja rokas klēpī salicis, bet kaut ko meistaroja. Arī meistars to dara pa vecai modei, savās mājās uz beņķīša sēdēdams, sagatavi rokās turēdams un strādādams ar salokamo nazīti. Patīkami, ka sirmais vīrs atrod laiku un joprojām aktīvi piedalās studijas “Dzīne” rīkotajās izstādēs.”
