“Vislabāk Rīgai garšo augusta naktis” 5
Rakstnieks, publicists, “LA” komentāru autors un sabiedriskais darbinieks Māris Ruks ir dzimis 1972. gadā, rīdzinieks. Mācījies Latvijas Universitātē, kur 2003. gadā ieguvis filoloģijas doktora grādu. Pārsvarā raksta dokumentālus darbus. Pirmā grāmata “10 mēneši ar Joachimu Zīgeristu” iznāca 1996. gadā; 2008. gadā izdota M. Ruka grāmata “Īsvēsture. Patiesā Vaira Vīķe-Freiberga.”
2009. gadā īsi pēc “Parex” bankas kraha nāca klajā dažādas ekonomiskās aprindas atmaskojoša grāmata “Lielzirneklis. Latvija Valērija Kargina tīklā.” 1998. gadā izdotais dokumentālais romāns “Gunārs Astra” ir saņēmis ģenerāļa K. Goppera fonda balvu. Ar jauniem faktiem papildinātu izdevumu “20. gadsimta latvietis Gunārs Astra” M. Ruks laida klajā 2011. gadā, pieminot leģendāro personu 80. jubilejā.
Latviešu rokmūzikas zelta laiks, pretošanās kustība un jaunības spēks ir izdevuma “Pērkons. No zemes un debesīm” tematika. Par Uzvaras laukuma skarbo vēsturi lasāms grāmatā “Spridzinātāji”. Šogad iznākusi M. Ruka grāmata “Arāja komandas Lettonia.”, par kuru vēsturnieks Andrievs Ezergailis publicējis recenziju portālā “Satori.lv” ar virsrakstu “Gribēja labu…” Māris Ruks ir darbojies dažādās labdarības un akadēmiskās organizācijās, pašlaik ir Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienības (LAMZA, dibināta Ņujorkā 1950. g.) prezidents.
Māra pirmais dzejoļu krājums “Pusķieģelis tavu acu krāsā” iznāca pirms desmit gadiem, bet nule laists klajā krājums “Svaiga gaisa plaukstas”, ko autors adresē “visiem mīlētājiem, patērētājiem un sērfotājiem”.
Trīs jautājumi Mārim Rukam.
– Ko ir vieglāk uzrakstīt – grāmatu par politiku vai dzeju?
– Politiski vēsturiskās grāmatas prasa ļoti daudz laika materiālu vākšanā, faktu atrašanā. Tad vēl tas viss ir jāizveido saistošā stāstījumā. Proza ir sistemātiskāks darbs, dzeja ir impulsīvāka, tu jau īsti nezini, kad tā piepeši atnāk – atvērta un brīva. Bet politika jau iešmaucas arī manā dzejā, turklāt ar visām dzejas niansēm: ritmu veidiem, skanējumu…
– Krājuma “Svaiga gaisa plauksta” noformējumā izmantoti attēli no Rīgas, Romas, Ņujorkas, Kalifornijas un Vagonu parka. Tātad tieši tās pilsētas un vietas ir jūsu dzīvē bijušas visnozīmīgākās?
– Piedzimu Rīgā un Vagonu parku atceros no bērnības. Tik daudziem zēniem toreiz sapnis bija kļūt par vilciena vadītāju, arī man. Es gan par to nekļuvu, bet vilciens simboliski joprojām ir nozīmīgs, jo ietver mūžīgo vēlmi vai iespēju doties tālāk, jaunu atklāt, izrauties…
– Vai piekrītat, ka latvietis spēka lauku rod laukos? Kur atrodas jūsējais?
– Kur vēl vairāk svaiguma nekā laukos? Svaigs gaiss jau vienmēr rada spēku un atjauno. Varbūt tiem, kas pastāvīgi dzīvo laukos, tas šķiet pavisam pierasti, bet lielo pilsētu iemītniekiem svaigs gaiss ir zelta vērts, jo ko gan dod pat ekskluzīvi “centra” īpašumi, ekstras, mobilas iespējas, ja pa atvērtu logu visu laiku veļas iekšā mūsdienu tehnokrātijas smārds. Cenšos būt viens no tiem, kas izraujas pie dabas, kaut uz brīdi, kaut uz manu senču zemi Ziemeļvidzemi vai tuvu draugu novadiem: Zemgali, Kurzemi un Latgali. Turklāt ļoti skaistas vietas ir arī tepat pie Rīgas.
Rīts
Neona putni rītausmā
izbālē pasteļa putās
lēnām parādās nami
kā klintis ap ielu upēm
vēl gan pēdējais iemidzis
spiež pilsētu plaknē
bet trokšņu urgas jau skalojas
ap tava prāta saknēm
saspringst izelpa
noraustās gāmurs
miega spoguļi šķīst
zem pilsētas trokšņu āmura
***
Nodziest vasara kā lāpa
miglā ielas viegli kūp
uznāk nakts un lietus lāsēm
rudens drūp
vai tāpēc no jumtiem emigrē ērmi
ar vasaras saules zaķēniem matos
kā splīnīgu narcisu garīgie bērni
aiziet un neatskatās
kas gan viņiem gan pilsētu tādu
diezgan patumšu pusapmātu
kur pāri bruģim drūp asfalta upes
mēģinot riepas un vēju skūpstīt –
(varbūt Čaks skūpstās?
Kad par pirmsrīta pamali
izkūst un kļūst tas)
vadi un antenas sīc
un bālais nezināmais
tikko rīts
kāpj atkal lēni
no visiem torņiem debesīs
Vecpilsētas motīvs
gaiļi torņos smejas
bet akmeņi plaisā un krīt
naktij atnākt un bradāt
bet nesamīt
naktij atnākt un vadāt
ielās klaudzošās ēnas
dalot dzīvības īsas
vai nāves lēnas
bet rīts nekurs briesmīgo sārtu
nakts raganu nesitīs nost
vienkārši ņems aiz matiem
un iemūrēs pagrabos
tur tādu jau simtiem
tūkstošiem
bet akmeņi plaisā un krīt
pret vējiem skūpstošiem
***
Vislabāk Rīgai garšo augusta naktis
un kanāls ar spīduma mērci pārklāts
glancēts bet neaizsargāts
kā delikatese
bez derīguma termiņa un bez sāta
un tad nāk septembris
un steigā mākoņu kalni
ceļ pilnīgi citas pilsētas valni
