Vislabāk rakstīt ir rudenī. Saruna ar romāna “Teksta uzdevumi par sastapšanos” autori Danutu Butrimu 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Septembrī iznāks Danutas Butrimas jaunais romāns “Teksta uzdevumi par sastapšanos”.
Vispirms pandēmijas uzspiestās distancēšanās, vēlāk Ukrainas krīzes dēļ sociālos tīklus pārlūkojam vēl intensīvāk, nekā bija ierasts agrāk. Arī jaunā romāna galveno varoni lielā mērā izglābj saziņa feisbukā. Matemātikas skolotāja Ieva Zirne pierunājusi vīru Aldi doties ekskursijā ar autobusu uz Venēciju, kuru viņai ļoti gribas apskatīt, taču jau otrajā ceļojuma dienā Čehijā sieviete atpaliek no autobusa, turklāt viņai nav līdzi ne naudas, ne dokumentu, ne telefona.
Kā romāna sižets risinās, nestāstīšu, tik vien piebilstot, ka sakarus ar vīru un meitu viņai izdodas atjaunot, vien pateicoties saziņai sociālajos tīklos. Savukārt pati Danuta šogad dzimšanas dienā izlēma no feisbuka izrakstīties:
“Ilgi briedu, kamēr beidzot šo lēmumu pieņēmu. Izvairīties no tā, kas pasaulē notiek, nav iespējams, tomēr vismaz mazliet sevi pasargāt varu.” Ceļot gan viņa nav pārstājusi, un tagad ikvienam ceļojumam ir arī literārs virsmērķis.
Izskatās, ka šis romāns rūpīgi izstaigāts un nobriedināts – vai tā ir taisnība?
D. Butrima: Varētu teikt, ka ideja radās 2019. gada pavasarī, ceļojuma laikā uz Vāciju. Līdzīgi kā romānā, tas arī bija ceļojums ar tūrisma firmu, kopā ar grupu, autobusā, un tieši tāda arī bija epizode – apstājāmies Polijā vietā, kur parasti stājas autobusi, tualete, pie tās – milzīgi gara rinda. Izejot ārā samulsu: pag, pag, kur tad ir mans autobuss, cilvēki, ar ko kopā sēdēju?
Pēc ceļojuma man bija laiks visu apdomāt un rudenī uzrakstīt, man rudenī rakstās vislabāk.
Nolēmu vēl mazliet pierediģēt un sūtīt jau uz 2021. gada “Vakara romāna” konkursu, bet – tad sākās kovids, nāca ziņas no Itālijas, kur katru dienu mira simtiem cilvēku dienā, kamēr es rediģēju romānu par Itāliju pavisam citās noskaņās. Pat kolēģi jautāja, vai iesniedzu, teicu, ka nespēju to izdarīt…
Taču, raugi, pandēmija turpinās, bet arī dzīve turpinās. Un tavs romāns tomēr iznāks, kaut arī gadu vēlāk.
Jāsaka paldies manām kolēģēm, jo 2021. gadā visi bijām nosēdināti un strādājām mājās, un, lai saglabātu veselo saprātu, mums ik nedēļu zūmā notika tāds kā dāmu klubiņš 40 minūšu ilgumā. Kāds iedomājās, ka es varētu kaut ko palasīt, sāku lasīt kolēģēm priekšā romānu “Teksta uzdevumi par sastapšanos”, tiku līdz vietai, kur Ieva iestrēgst Čehijas benzīntankā, un tālāk nelasīju. Man tad bija uzdevums kolēģēm – lai uzraksta, kas, viņuprāt, notiek tālāk.
Vai kāda arī uzminēja?
Tā īsti ne, taču viņām bija visādi varianti – Ieva satiek ceļojošo cirku un dodas piedzīvojumos, viņa savaldzina miljonāru un aizceļo pavisam citā virzienā, kāda cita kolēģe domāja, ka viņa iepazīstas ar policistu un nokļūst vietējās kāzās. Kolēģes vēl joprojām nezina, kā mans darbs beidzas.
Bet, kas diezgan zīmīgi, visos variantos Ieva kādu satika.
Jā, protams, katra no viņām bija risinājusi situāciju pēc savas personīgās pieredzes un pieņēmumiem, domājot, kas un kā varētu notikt. Man bija interesanti iepazīt kolēģes, un šī nodarbe mums atsvaidzināja 2021. gada februāri, kas citādi bija diezgan drūms.
Ievas izmisums par atpalikšanu no autobusa un risinājuma meklējumi ir tik patiesi, ka gribas pajautāt – ko tu pati darītu, ja tā gadītos?
Es neatpaliku no autobusa, man bija cita situācija, taču sajūtas varēja būt mazliet līdzīgas. Izgāju pastaigāt ar suni, gan dzīvokļa atslēga, gan telefons palika mājās, un tad ir tas brīdis, gluži kā Ievai, kad saproti, ka nezini no galvas neviena tuvinieka telefona numuru…
Meita turpat netālu dzīvo, varētu piezvanīt, viņai arī ir mana dzīvokļa atslēga, dēls gan mazliet tālāk, bet atbrauktu. Tā es sēdēju, domāju, ko darītu. Un tiešām arī romānā modelēju, ko šādā situācijā darītu pati.
Tavā darba dzīvē kovida laikam, tā apkarošanas pasākumiem patiesībā ir ļoti liela loma.
Jā, pateicoties pētījuma rezultātiem, pie kuriem es arī strādāju, Izglītības un zinātnes ministrija iepirka skolām ogļskābās gāzes (CO2) mērierīces.
Tās tagad ir visās skolās, tiesa, ne visos kabinetos – iepirkums bija organizēts atbilstoši klašu, nevis kabinetu skaitam skolā, tādēļ ierīce ir nevis katrā mācību telpā, bet pa vienai katrā klasē, piemēram, skolā ir 14 mācību telpas un 1.–9. klase, attiecīgi arī mērierīču skaits – deviņas.
Tātad patiesībā nepietiekami, un vēl jau ir jautājums, ko ar uzzinātajiem rezultātiem dara tālāk.
Protams, mērierīces nav problēmas risinājums, tikai labs pirmais solis, jo valstiskā līmenī tika pievērsta uzmanība nepietiekamai mācību telpu ventilācijai un vienam no veidiem, kā to kontrolēt – sekot līdzi CO2 koncentrācijai.
Protams, būtu labi, lai ne tikai visās skolās būtu iespēja sekot līdzi, ka jāatver logs un jāizvēdina klašu telpas – bija taču periods, kad bērni visu laiku sēdēja klasēs, lai dažādi kolektīvi nesajauktos, līdz ar to vēdināšana bija apgrūtināta, un, ja tāda situācija atkārtosies, tad ļoti vērtīga un noderīga būtu moderna, vēlams ar CO2 sensoriem aprīkota mehāniskā ventilācija.
Grāmata ir neapšaubāms ceļojuma romāns. Vai tev pašai patīk ceļot?
Ceļot ir sanācis diezgan daudz, arī saistībā ar šo pētījumu – pēdējos gados tādēļ esmu pabijusi vietās, kurp citādi nekad nebūtu aizbraukusi, esmu satikusi daudz brīnišķīgu cilvēku – skolu direktorus, skolotājus, bērnus – tās ir tikšanās, kas man ļoti daudz devušas arī radošumam.
Tāpat ceļš, ko pavadi braucot – kad ar šoferīti un kolēģiem jau esi visu izrunājusi, iestājas brīdis, kad domas aizpeld līdzi ceļam. Tā ka šobrīd pamatā ceļoju darba ietvaros, bet vispār man patīk ceļot arī citādi.
Vai ir kāda vieta, kurā ļoti gribētos atgriezties, varbūt arī kāda, kur nav būts, bet ļoti kārojas?
Laikam nav nevienas tādas vietas, uz kuru ārkārtīgi gribētos aizbraukt. Atgriezties – nu, man kā romantiķei šķistu ļoti jauki atgriezties Parīzē. Tur biju 2008. gadā kopā ar bērniem, tobrīd vēl pusaudžiem, pavadījām ļoti jaukas brīvdienas, helovīnā staigājot pa katakombām un Parīzes Dievmātes katedrāles jumtu. Šķiet, bērni šo braucienu vēl joprojām atceras. Varbūt tagad, kad visi jau lieli cilvēki, kādreiz atkal aizbrauksim turp kopā.
Esmu mēģinājusi ceļot visādi, pat nezinu, kā man patīk labāk.
Parasti sanāk tā, ka vispirms aizbraucu grupā, visu izpētu, un tad plānoju, kurp un kā vest savējos – vai nu bērnus, vai arī kopā ar draudzeni, kurai biju gids, kā smējos, ar topogrāfisko idiotismu, jo, izejot no metro, vienmēr aizmaldījos uz nepareizo pusi. (Smaida)
Starp citu, runājot par ceļojumiem, – bērni pirms 50 gadu dzimšanas dienas aizveda mani pa bērnības takām – uz Galgauskas pusi, tur, kur bērnībā biju dzīvojusi, spēlējusies, vizbulītes lasījusi. Ļoti emocionāls brauciens bija, ne bez piedzīvojumiem, jo, paļaujoties uz mūsdienu tehnoloģijām, iebraucām neizbraucamā meža ceļā, iestigām, un tik liktenīgi – nekādi sakari vairs nestrādāja, ne iegūglēt, ne piezvanīt, ne paskatīties, kā tikt laukā. Bet sajūta vienalga bija ļoti laba.
Savukārt nesen pavasarī aizbraucu organizētā ceļojumā pa Latviju, ar ļoti konkrētu mērķi – gribēju atsvaidzināt sajūtas, esot zirga mugurā. Sajūtas atsvaidzināju, ar zirgiem pakontaktējos. Tagad plānojot, kur ceļošu, man jau ir konkrēts nolūks, kādēļ tieši turp gribu braukt.
Zināmā mērā romāns ir par pusmūža krīzi un lielā mērā – par laulības krīzi. Kā domā, vai tās ir neizbēgamas? Vai ar tām iespējams cīnīties; un, ja tā, tad kā?
Pret pusmūža krīzi laikam vienīgais līdzeklis ir laiks.
Pašai man katras desmitgades priekšvakars ir bijis tāds kā pieturas punkts, kad apstājies, paskaties atpakaļ un uz priekšu. Man tie ir devušies smagi, citiem varbūt tā nav. Bet, kad tā diena pienāk, saproti, ka nekas pārāk slikts jau nav noticis, dzīve turpinās.
Savukārt par laulības krīzēm es diezin vai varu sevi uzskatīt par lielu eksperti. Vienīgais slēdziens, pie kura esmu nonākusi, –tajās vienmēr vainīgas abas puses, lai kā gribas sevi uzskatīt par nevainīgi cietušo. Krīzes gadās visiem, ar lielu cieņu skatos uz tiem pāriem, kuri nodzīvojuši ilgus gadus, zinot, ka viņiem nav gājis gludi, bet viņi ir atraduši spēkus palikt kopā.
Kā sapratu, tavā aprūpē ir suns?
Man pat ir divi tādi mīluļi. Viens ir 12 gadus vecs mopsītis, viņš vairs nestaigā, es viņu auklēju un kopju kā zīdainīti. Otrs ir pandēmijas kucēns, brūns taksītis, ļoti aktīva un žiperīga suņu meitene. Īstais saimnieks, kam viņu turēja, nepaņēma, jo kovida ierobežojumu dēļ nevarēja atbraukt no ārzemēm, viņa bija jau trīs mēnešus veca.
Kad ieraudzīju bildīti, tā bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena, uzreiz izlēmu: jā, ņemu!
Tajā pašā dienā, kad paņēmu, man piezvanīja kolēģi, sakot, ka no nākamās dienas visi strādājam attālināti. Un tagad man viņa jāpieradina, kā tas ir – dzīvot mājās, kad es no rīta aizeju uz darbu, jo laimīgajā bērnībā visu laiku bijām kopā. Bet pagaidām viņa vēl ir kopā ar mūsu senioru.
Izrādās, esmu suņu cilvēks, – kamēr netiku pie mopša, to nezināju, domāju, ka esmu kaķu un tikai kaķu cilvēks, nesapratu tos, kuri par suņiem stāvēja, krita, pārdzīvoja, un – vēl trakāk! – ļāva gulēt uz sava spilvena un zem sedziņas.
Ko tu šobrīd novēlētu sev un līdzcilvēkiem?
Nepazaudēt veselo saprātu, nepazust pretrunīgajā informācijā, kas brīžam nāk virsū. Saglabāt kritisko domāšanu un atcerēties, ka viss nav tikai balts vai melns. Atcerēties, ka ir lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt. Reizēm patērējam tik daudz laika satraucoties, runājot, rakstot tīklos – varbūt tādēļ arī aizgāju no feisbuka. It kā labi pazīstami cilvēki, draugi, bet izlasi, ko viņi raksta, un dūša apskrienas…
Kad sāki rakstīt, slēpies zem pseidonīma, arī tagad sarunā izmantojam to…
Nu jau visi kolēģi zina, ar ko es nodarbojos. Satieku vienu, satieku otru, un visi piekodina – tu tikai raksti kaut ko tādu, lai ir jautri, lai var atslēgties no rutīnas, no dzīves sūruma!
