“Vislabāk man patīk acis aiz aizkariem.” Atrast ceļu pie klausītāja 0
Vasaras ieskaņā mūziķi gaida koncertu apmeklējuma ierobežojumu izmaiņas un arvien aktīvāk rod neparastus ceļus pie klausītāja.
Klasikas dzirkstis uz lielveikala jumta
DACE ZĀLĪTE-ZILBERTE, LNSO čelliste: “Vēloties palīdzēt grūtībās nonākušiem mūziķiem, labdarības akcijas “Dots devējam atdodas” rīkotāji aicināja piedalīties Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķus neparastā auto koncertā uz lielveikala “Domina” jumta, kas notiks sestdien, 6. jūnijā. Tie būsim mēs – LNSO klavieru trio – Indulis Cintiņš (vijole), Mārtiņš Zilberts (klavieres) un es.
Iespējams, mazliet baltie zvirbuļi starp populārās mūzikas izpildītājiem – un tas mums ir izaicinoši un interesanti –, taču šī arī būs iespēja neikdienišķā veidā atgādināt gan par Nacionālo simfonisko orķestri, gan klasisko mūziku.
Situācija, kurā šobrīd atrodas visi mākslinieki, ne tikai mūziķi, ir ļoti daudzveidīga un sarežģīta. Ja mēs varam viens otram palīdzēt un to paveikt, darot savu darbu, man šķiet, tas ir svarīgākais vēstījums, ko varam nest publikai, cilvēkiem citās jomās.
Iespējams, kādam šķiet, ka tas, ko darām ikdienā, nemaz nav tik svarīgs, tāpēc mums ir ļoti būtiski parādīt, ka darām savu darbu augstākajā kvalitātē.
Muzicēšanu neparastās vietās jau esam praktizējuši arī iepriekš, piemēram, mežā, Armanda Siliņa veidotajā festivālā “Sansusī”, tomēr šī mums ir pirmā reize muzicēt norobežojoša elementa jeb auto stikla klātbūtnē.
Sākumā šķita – būs sarežģīti izdomāt programmu, ņemot vērā to, ka cilvēki nedzird akustisko skaņu, to uztver mikrofoni un pie cilvēkiem tā nonāk caur auto stiklu un skaņu pastiprinošiem elementiem.
Risinājumu atradām, iedomājoties repertuāru, kādu mēs paši vēlētos dzirdēt, ja sēdētu mašīnā. Centāmies piemeklēt pēc iespējas interesantāku un aizraujošāku programmu – būs gan klasicisms, gan romantisms, gan Pjacolla, gan dažas atpazīstamas melodijas – mazas klasikas pērlītes, ļoti izteiksmīgi, dzirkstoši skaņdarbi.
Tāpat izmantosim digitālo klavieru iespējas, izvēloties ne tikai klavieru tembru. Mēs paplašinām savu ampluā – lielākā daļa skaņdarbu nav bijuši mūsu repertuārā, un mums pašiem ir ļoti interesanti.”
Ģimeniski dziesmu stāsti Rēzeknē
KRISTĪNE KĀRKLE, etnomūziķe: “Šis laiks bijis gan radošu, gan klusāku mirkļu pilns. Teikt, ka bija liela pauze, īsti nevar – ar trim maziem bērniem mājās dzīve neapstājas.
Pandēmija ieviesa savu kārtību – bija lieli plāni vasarai, bet pašlaik psiholoģiski cenšamies aprast, ka būs citādi, iespējams, gadu, varbūt pat ilgāk.
Ir sajūta, ka esi atgriezies laikā pirms 20 gadiem, kad sākām aktīvāku un plašāku muzikālo darbību, un tas nav slikti, jo, šķiet, pat biju noilgojusies pēc nelieliem pasākumiem, kuros var ieskatīties acīs klausītājiem, vari vairāk variēt, kas nav tik daudz iespējams milzu zālē, daudzu skatītāju priekšā.
Kopā ar vīru Martu Kristiānu (Kalniņu) un brāli Edgaru (Kārkli) esam izveidojuši mazu, ģimenisku “Raxtu Raxtu” atvasinājumu, saprotot – jo mazāk mūziķu uz skatuves, jo vairāk skatītāju.
Mūsu trijotnes rīcībā ir gan plašs instrumentu klāsts, gan tikpat plašs repertuārs – patiesībā to nemaz nevar izdziedāt vienā koncertā. Sestdien, 6. jūnijā, koncertzālē “Gors”, Rēzeknē spēlēsim koncertu “Dziesmu stāsti” – gan latgaliešu tautasdziesmas no laika, kad kopā ar brāli dziedājām folkloras kopā “Ceiruleits”, arī dziesmas no mūsu Rīgas laikiem, tāpat arī tautasdziesmas no citiem novadiem, būs atbalsis no satikšanās ar Martu un “Raxtu Raxtiem”, bet Marts, protams, nes līdzi kaut ko no “Autobusa debesīs” un Imanta Kalniņa mūzikas. Man likās, ka būtu ļoti labi pastāstīt par šīm dziesmām – kāpēc mēs tās dziedam, kā tās nonākušas pie mums.
Man ir svarīgi nedomāt par cilvēku daudzumu vai zāles plašumu, bet piedāvāt kvalitatīvu mūziku neatkarīgi no tā, vai klausās pieci vai pieci simti cilvēku.
Galvenais šajā laikā – nepazaudēt mūzikas un mākslas būtību. Protams, naudu pelnīt ar šo prasmi var un vajag, un, iespējams, daudziem mūziķiem šobrīd šajā ziņā ir izmisums, jo esam profesionāli mūziķi un šis ir mūsu darbs, bet reizē vajag atcerēties, ka mākslai ir pavisam cita vērtība.
Šajā laikā vajadzētu noturēt šo mākslas vērtību, noturēt arī savu kā mākslinieka vērtību, nepazaudēties nenozīmīgos, varbūt reizēm pat nekvalitatīvos pasākumos – šobrīd tai pašā internetā uzpeld ļoti daudz drazu, kam nav paliekošas vērtības.
Piekrītu diriģentam Mārim Sirmajam – varbūt reizēm labāk ir nogaidīt, nevis skriet pakaļ katrai vēsmai, kas parādās, kas ir modē un ko “dara visi”.”
Uz koncertu pagalmā kopā ar kaķi
KĀRLIS KAZĀKS, dziesminieks: “Pagājušajā gadā sāku braukt ar motociklu, jo šķita, tas varētu būt īstais transports, dodoties muzicēt vienatnē kādā Latvijas pusē. Ziemā apdomājos un izdomāju konstrukciju, kā ģitāru un skaļruni jeb “tumbiņu” droši pievienot motociklam – biju sagatavojies normālai koncertvasarai.
Bet tad uznāca tas, kas uznāca – šis mistiskais laiks, kurā mācāmies satikties citādi. Stāvēju garāžā un skatījos uz moci, un pēkšņi ienāca prātā doma, ka es taču varu to likt lietā, piemēram, iestūrēt kādā pagalmā un muzicēt tur. Sākumā gan biju nobažījies, vai nepārkāpju pulcēšanās ierobežojumus, pat sazvanījos ar Krīzes vadības centru. Nolēmu pamēģināt savā dzimtajā pagalmā – Jelgavā.
Vārds pa vārdam, un šis pārvērtās par Jelgavas 12 pagalmiem divās dienās. Baigi labā sajūta! Iedomājies, tu vari nākt uz koncertu kopā ar kaķi, ar bērnu, koncerta laikā žāvēt matus, sēžot uz balkona.
Kopš “Velomūzikas” laikiem man dīvainas vietas un neliela auditorija nav svešas, bet šis ir citādi. Nacionālajā teātrī ir divi balkoni, bet te tavā priekšā – deviņi stāvi!
Cilvēks ir savās mājās, atskan mūzika – tur notiek kaut kas maģisks. Vislabāk man patīk tās acis aiz aizkariem – tie paveras, un tā arī paliek. Kāds ir uz balkona ar visu ģimeni. Katrā vietā skan citādi, katra vieta tev liek būt citādam kā mūziķim.
Tas nav elitārs koncerts skaistā vietā, kur noturēt gaisotni cilvēkiem, kuri izvēlējušies tevi dzirdēt. Bagāts šādi, protams, nekļūsi, bet līdzās tam, ka mums ir jābaro bērni, ir jābaro arī mākslinieka ego. Diemžēl tas ir īsts riebeklis – mūžam izsalcis.”
