Māris Antonevičs: Arī varas partiju štābos kaut kas tiek rēķināts un prātots. Vai top “Visjaunākā Vienotība”? 20
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Varētu rasties iespaids, ka, gatavojoties nākamā gada Saeimas vēlēšanām, drudžaini rosās tikai dažādi jaunveidojumi, kas mēģina ar savām aktivitātēm pievērst neapmierināto pilsoņu uzmanību, bet parlamentā pārstāvētās partijas pašlaik īpaši neiespringst.
Tomēr, kā ziņo Latvijas Televīzijas ziņu raidījums “Panorāma”, “Jaunā Vienotība” esot ierosinājusi parlamenta vēlēšanās veidot kopīgu sarakstu ar apvienību “Attīstībai/Par”, kas ideju nesteidzot atbalstīt, bet arī kategorisku “nē” nesaka. Tātad tomēr arī varas partiju štābos kaut kas tiek rēķināts un prātots.
Savā ziņā priekšlikums ir loģisks, jo vismaz pēdējā laikā vēlētājiem būtu grūti saskatīt lielu atšķirību starp, piemēram, premjeru Krišjāni Kariņu un veselības ministru Danielu Pavļutu, kas parasti uzstājas duetā. Protams, tūlīt varētu iebilst, ka Pavļuta priekšgājējai un partijas biedrei Ilzei Viņķelei gan darbība Kariņa valdībā beidzās ar vakcīnu (ne)iepirkuma skandālu un kaunpilnu padzīšanu no ministrijas, ko Viņķele premjeram joprojām nav piedevusi un noteikti centīsies dot savu artavu arī lēmumā par iespējamo kopīgo sarakstu.
Tomēr ideoloģiski pretrunas nav tik lielas – abi politiskie spēki atbalsta arī t. s. kopdzīves likumu, ko precīzāk varētu dēvēt par viendzimuma pāru attiecību reģistrācijas likumu, Stambulas konvencijas ratifikāciju un tā tālāk.
Turklāt ideja par tuvināšanos nav jauna. Vēl pirms iepriekšējām – 13. Saeimas vēlēšanām – uz to aicināja ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs. Lūk, fragments no viņa intervijas “Latvijas Avīzei” 2018. gada februārī: “Latvijā ir novājināta demokrātiskā centra niša.
Šo partiju problēma, ka tās ir sašķēlušās un pašlaik tās katru atbalsta mazāk par pieciem procentiem vēlētāju. Tajā pašā laikā ir milzīgs skaits cilvēku, kuri nav izlēmuši, par ko balsot. “Vienotībai” daļa no tās “simboliem” ir prom, tad ir kustība “Par”, partija “Latvijas attīstībai” un “Progresīvie”.”
Uz jautājumu, vai “Progresīvo” pieminēšana liecina par to, ka “Vienotība” sāk griezties pa kreisi, Rinkēvičs atbildēja: “Divas no šīm partijām (“Latvijas attīstībai” un “Par”) ietur politisko kursu, kas savulaik bija līdzīgs “Vienotībai”, viena – “Progresīvie” – ir vairāk kreisa, taču tā nav problēma, lai nevarētu apvienot spēkus. Šo partiju vēlētājiem būs liela vilšanās, ja viņu balss aizies vējā, bet viņi negrib balsot par ZZS, Nacionālo apvienību vai “Saskaņu”.”
Tieši “Progresīvo” iepīšana šajā kombinācijā ir interesantākais punkts, kam noteikti būs sava loma arī tagad, bet vispirms jāatgādina, ka situācija ir mainījusies. Pirms 13. Saeimas vēlēšanām “Vienotība” bija diezgan drūmā pozīcijā – sašķēlusies, zaudējusi nodaļas un reitingu.
Tika diezgan daudz prognozēts, ka tā varbūt nepārvarēs piecu procentu barjeru, un daži no “Vienotības” redzamākajiem politiķiem tobrīd nemierīgi raustījās – vai tomēr nemeklēt patvērumu kādā citā politiskajā spēkā. Artis Pabriks devās uz “Attīstībai/Par” (AP), bija aizdomas, ka tāpat rīkosies arī Rinkēvičs, tomēr viņš to neizdarīja.
Savukārt “AP” tolaik bija spēks, kas solīja “pārmaiņas”, un tā vienmēr ir ejoša manta līdz brīdim, kamēr neesi sācis demonstrēt, ko īsti šis solījums nozīmē. Galu galā “Vienotība”, pārtopot par “Jauno Vienotību”, Saeimā tomēr iekļuva ar mazāko pārstāvniecību no visiem piecu procentu barjeru pārvarējušajiem sarakstiem (8 deputāti), bet turpinājums izrādījās vēl negaidītāks – tā kļuva par premjera partiju.
Šobrīd “Jaunajai Vienotībai” par kopīgu vēlēšanu sarakstu vairs nav jārunā izmisuma dēļ, bet drīzāk domājot par savu pozīciju nostiprināšanu. Lai gan neapmierināto balsis ir skaļas, tomēr ir arī daudz cilvēku, kas uzskata, ka valdība ir rīkojusies pareizi un bez ierobežojumiem un citiem nepopulāriem lēmumiem būtu daudz sliktāk.
Jāatgādina, ka tas, ko pašlaik dēvē par “Jauno Vienotību”, patiesībā ir veidojums, kas radies tieši šādā ceļā – kombinējot un saplūdinot dažādas partijas (“Jauno laiku”, Pilsonisko savienību, “Sabiedrību citai politikai”, Zatlera Reformu partiju), tā ka būtībā te ir mēģinājums atgriezties pie pārbaudītām metodēm. Savukārt “Attīstībai/Par” ir zaudējusi jaunā, pārmaiņas sološā spēka tēlu un tagad ir tikai viena no valdošās koalīcijas daļām, kurai turklāt līdzi velkas neatrisināts iekšējais konflikts starp “paristiem” un “attīstītājiem”, jo pirmajiem ļoti gribas turpināt izskatīties kā ideālistiem, lai gan viņi jau sen mīcās pa reālpolitikas netīrajiem dubļiem.
Te tad arī parādās “Progresīvo” faktors, kas neslēpti vilina “Kustību Par” atvadīties no saviem līdzšinējiem partneriem “Latvijas attīstībai” un veidot jaunu apvienību. Redzot, kā deg acis Rīgas mēram Mārtiņam Staķim, stāstot par veiksmīgo sadarbību ar “Progresīvajiem” galvaspilsētā, arī šādu scenāriju nevar izslēgt.
