Visiem varen patīk mazie prinči, bet kas karalienei būs sakāms par “Brexit”? 5
Iespējams, pati skatītākā lieta globālajā tīmeklī pavasarī – publiskotās prinča Viljama un hercogienes Ketrīnas bērnu jaunākās fotogrāfijas un mazās princeses pirmie solīši. Tas vedina uz pārdomām, kāda tad ir monarhijas loma mūsdienu sarežģītajā pasaulē, kad karaliskās personas nemaz nav paši bagātākie un ietekmīgākie cilvēki uz zemes?
Kultūras vēsturnieki apgalvo, ka viens no lielākajiem emocionālajiem triecieniem aristokrātijai bijusi 19. gadsimta rūpniecības revolūcija. Tieši tad masveidā sākās skaistu dāmu apģērbu un bižutērijas ražošana.
Parīzes, Londonas un Vīnes ielās parādījās kalpones un virtuvenes, kas vismaz ārēji izskatījās uz mata tādas pašas kā viņu dižciltīgās kundzes.
Pagājis pusotrs gadsimts. Un izrādās, ka arī vispārējas nonivelēšanas, kiča, lētas atdarināšanas, glamūra “zvaigžņu”, “ballīšu zvēru” un “selfiju karalieņu” laikmetā cilvēkiem tomēr vēl vajadzīgas arī īstas karalienes un princeses, kas dzīvo vecās pilīs, nēsā īstus dārgakmeņus, valkā klasiskus tērpus, apmeklē zirgu skriešanas sacīkstes un dod saviem bērniem spēcīgus, vecmodīgus vārdus.
Par šiem dzīvajiem simboliem cilvēki pat ir gatavi maksāt. Britu karaļnams pavalstniekiem gadā izmaksā ap 42 miljonus mārciņu jeb 53 miljonus eiro. Rēķinot uz vienu iedzīvotāju (Apvienotajā Karalistē patlaban dzīvo 65 miljoni), tas gan ir divas reizes lētāk nekā Latvijas iedzīvotājiem maksā Valsts prezidenta kancelejas uzturēšana.
Saprotams, britu karaliskā ģimene nav nekādi nabagi. Neskaitot nekustamos īpašumus un akcijas, lielākās vērtības, kas pieder pašai karalienei, tās īpašumā ir Karaliskā pastmarku kolekcija, ko viņa mantoja no sava tēva, karaļa Džordža VI (tās aptuvenā vērtība ir vairāki desmiti miljoni mārciņu, karaliene arī ir aizrautīga marku krājēja), un mantojums no Karalienes Mātes – gleznas un dārglietas ap 60 miljonu mārciņu vērtībā.
Tas, kas mani pašu visvairāk fascinē aristokrātos, ir viņu ārējā vienkāršība. Modernajā pasaulē, kur izrādīšanās kļuvusi par normu, aristokrātu elegantā māka neizcelties, tieksme palikt nepamanītiem jau iegūst luksusa statusu. Savos ceļojumos Indijā un Marokā es vairākas reizes esmu sastapis cilvēkus, par kuriem galda biedri izdevīgā brīdī diskrēti pačukst pie auss – tu zini, tas tur tai stūrī patiesībā ir grāfs, viņam pieder pilis Itālijā un vīna lauki Francijā.
Un te nu mēs nonākam pie aristokrātijas lomas sabiedrībā. Daudzās zemēs tieši šī sabiedrības šķira joprojām dod visdrošsirdīgākos karavadoņus, izveicīgākos diplomātus un nesavtīgākos politiķus.
Protams, var jau teikt – viegli būt nesavtīgam un neatkarīgam, ja bagātība mantota jau vairākās paaudzēs. Ja nav jāuztraucas par to, kas notiks, piemēram, pēc deputāta krēsla zaudēšanas – kā tad būs ar iespēju nomaksāt kredītā pirkto māju vai automašīnu.
Pirms gadiem divdesmit šķita, ka vismaz politiskā ziņā karaļnami nav nekas vairāk kā pagātnes anahronisms, kam liberālās demokrātijas pārvaldītajā rožainajā nākotnes pasaulē vairs nebūs vietas. Taču vēsture aizgāja pavisam citu, nedrošības un nestabilitātes ceļu ar pilsoņu kariem, eiro krīzi, bēgļu plūdiem, starptautisko terorismu un karu Ukrainā.
Šodien monarhu var salīdzināt ar pārapdrošināšanas sabiedrību, pēdējo instanci, pie kā nācija var griezties politiskas nestabilitātes un juku laikos. Vienīgās “miera ostas”, kas šodien vēl palikušas arābu pasaulē, ir tieši monarhijas- Maroka, Jordānija un Arābijas pussalas karalistes. Ne velti pat Krievijā ik pa brīdim atskan visai nopietnas balsis par monarhijas atjaunošanu.
Iespējams, ka nākamā britu karalisko atvašu fotosesija būs aplūkojama tikai 5. jūlijā, kad notiks princeses Šarlotes kristības. Man gan pašam vairāk interesē šāds jautājums – vai karaliene Elizabete II spēs saglabāt politisko neitralitāti pirms 23. jūnijā paredzētā referenduma par karalistes palikšanu ES?
