Visiem kopā vieglāka iztikšana 0
Nelielā trīsistabu dzīvoklītī kādā daudzstāvu namā Dobelē mitinās trīs paaudzes – Valērija Saltā (72), viņas dēls Oskars ar sievu Aivu un diviem dēliem – Nilu (23) un Ediju (21). Šādam dzīves modelim ir daudz priekšrocību, viena no tām – iespēja ietaupīt.
Katrs maksā savu daļu
Dobelē Valērijas kundze dzīvo jau kopš 1968. gada, kad viņas vīram, pēc profesijas celtniekam, piešķīra trīsistabu dzīvokli, kurā viņa kopā ar dēla ģimeni mitinās vēl joprojām. Pieciem cilvēkiem 53 kvadrātmetros gan ir diezgan pašauri, tādēļ abiem nu jau pieaugušajiem mazdēliem nākas dalīt vienu dzīves telpu, taču pensionārei ir pašai sava silta un gaiša istabiņa, un viņa ar savu dzīvi ir apmierināta.
Vai nav bijusi doma dzīvot atsevišķi? “Nav jau vecie laiki. Tagad jau dzīvokli par velti nevienam nedod. Tas jāpērk par lielu naudu. Piemēram, par vienistabas dzīvokli siltinātā mājā Dobelē prasa piecus, pat sešus tūkstošus latu. Kur tad pensionārs tos tūkstošus lai ņem?” viņa retoriski jautā. Viņu kaimiņš no piektā stāva – vientuļš pensionārs – vairs nevarot nomaksāt lielos apkures rēķinus, tādēļ jau ilgāku laiku mēģina pārdot vai samainīt pret mazāku savu divistabu dzīvokli, kas kļuvis par plašu un dārgu, taču – nekā. Māja nav nosiltināta, un nav zināms, vai kādreiz būs, tādēļ dzīvotgribētājus tajā sameklēt tikpat kā neiespējami.
Nupat pensionāre saņēmusi kārtējo rēķinu – tikai par ūdeni un apkuri jāmaksā 116 lati, par gāzi, elektrību un tālruni vēl jāmaksā atsevišķi.
Tā kā Valērijas kundze algotu darbu strādājusi maz, lielāko mūža daļu veltīdama bērnu audzināšanai, pensija viņai sanākusi ļoti maza – tikai 120 lati. Ar šādiem ikmēneša ienākumiem nepietiktu, lai uzturētu šo dzīvokli, tādēļ trīs paaudžu sadzīvošanai zem viena jumta ir arī stingrs ekonomisks pamats. Lai gan visus komunālos maksājumus par dzīvokli veic dēls, pensionāre viņam “maksā par savu istabu”, tas ir, atdod daļu no pensijas par siltumu, patērēto ūdeni, gāzi un elektrību. “Tā ir izdevīgāk. Mūsu laikos jau katram jāskatās, kā izdzīvot ekonomiskāk,” viņa saka. Vai, visiem kopā dzīvojot, nav par skaļu? Vai negribas mieru, klusumu? “Es jau visu dienu atpūšos viena pati, jo jaunie ir darbā. Vakarā, kad sanāk mājā, visi ir piekusuši un vairāk domā par gulētiešanu,” pasmaida Valērija Saltā.
Saimnieko atsevišķi
Sirmā kundze pārtiku sev pērk pati, arī ēdienu gatavo savrup. Tā tas iegājies vēl no tiem laikiem, kad bijis dzīvs Valērijas vīrs. Viņš uzskatījis, ka katrā ģimenē jāvalda savai kārtībai. Tā arī nesanāk strīdi, kad vienā virtuvē saimnieko divas saimnieces. “Mēs ar vedeklu maināmies, viena otru netraucējam. Es pa dienu, kamēr jaunie darbā, visu sev savāru, paēdu. Dzimšanas dienas vai citus svētkus – tos gan svinam visi kopā,” viņa stāsta. Tad gaidīti ciemiņi ir arī Valērijas meita Edīte, kas dzīvo netālajā Bērzē, viņas divas meitas un seši mazbērni.
Pēc visu komunālo pakalpojumu nomaksas no pensijas pāri paliek ap trīsdesmit latu, vasarā – nedaudz vairāk. “Ar šo naudu man jāizvelk līdz nākamajai pensijai. Piemēram, pensionāru biedrības ekskursijas, kas tagad maksā desmit latus, man vairs nav pa kabatai. Bieži vien nevaru atļauties pat aiziet pie sava ģimenes ārsta.
Par laimi, pagaidām man zāles nav nepieciešamas, jo nekas nesāp. Daudzi saskatās reklāmas un tik pērk zāles. Vai tad zāles ko palīdz? Es labāk padzeru zāļu tējas, ko pati esmu izaudzējusi vai pļavās salasījusi,” saka pensionāre. Zināšanas par ārstniecības augiem viņa guvusi jaunībā no mātes, ar kuru kopā daudz laika pavadījusi mežā un laukā. “Abas staigājām un vācām tējas kā īstas zāļu tantiņas,” viņa atceras.
Slinkumu nepazīst
Pensionāre savām vajadzībām savākusi dažnedažādus noderīgus augus, kurus rūpīgi izžāvējusi un noglabājusi aizvākotās stikla burkās. Šie krājumi ļauj ietaupīt uz zāļu rēķina, turklāt veikalā nav jāpērk arī tēja vai kafija.
Piecus kilometrus no pilsētas Valērijas kundzei ir savs mazdārziņš – veseli 250 kvadrātmetri. “Pavasaros to pati pāris dienās uzroku ar lāpstu. Nav jau grūti, jo zeme tur ir mīksta, viegla. Man ļoti patīk strādāt no rītiem. Trīs stundas ņemos, cik spēka, bet tad ar mani ir cauri, esmu piekususi un metu darbu pie malas.
Tur man izaug gan kartupeļi, gan burkāni, gan bietes, gan tomāti. Ir arī kumelītes, piparmētras, māteres, timiāns, aronijas labam asinsspiedienam, vairāku šķirņu ērkšķogu krūmi. Audzēju arī puķes, ko nest uz kapiem,” viņa stāsta. Dārza raža pensionārei ziemā ir labs atspaids, kas ļauj nedaudz ietaupīt. Arī dēla ģimenei ir savs dārziņš, kur tiek audzēti dārzeņi pašu patēriņam.
Kad dārza darbi jāliek pie malas, pensionāre nesēž, rokas klēpī salikusi, bet noada pa cimdu vai zeķu pārim, kas ziemā lieti noder bērniem un mazbērniem.
“Tikai slinkam nevajag būt, tad jau būs viss kas,” saka pensionāre.
VIEDOKLIS
Sociālantropoloģe Ieva Raubiško: “Latvijā jau izsenis vērojama tendence, ka vairākas paaudzes pastāvīgi vai laiku pa laikam dzīvo zem viena jumta. Laukos bieži vien kopā dzīvo vecāki ar bērniem un mazbērniem, vai māte ar meitu un meitas bērniem. Nereti šādai kopdzīvei mēdz būt arī ekonomiskas dabas iemesli. Piemēram, nelielā lauku saimniecībā trīs paaudžu dzīvošana un strādāšana kopā vēl aizvien ir ļoti nozīmīga. Pilsētās, kur dzīves stils ir citāds, vairāk vērojams individuālais dzīves modelis, īpaši gados jaunu cilvēku vidū. Taču krīze arī šeit iezīmējusi atpakaļceļu pie senajām vērtībām.
Vairāku paaudžu kopdzīve nebūt nav negatīvi vērtējama. Tā vienkārši parāda to, ka dažādi dzīves modeļi var pastāvēt vienlaikus. Pat ja izšķiršanās par labu vienam no tiem nav brīva izvēle, bet materiālu apstākļu noteikta, tiek stiprinātas ģimenes saites, nodotas zināšanas, ir iespēja rast drošības sajūtu, tuvo cilvēku atbalstu – gan emocionālu, gan materiālu.”
