Pavēlēt vai uzticēties? 1
Daudzveidīgās intereses rosina vaicāt: kā organizēt iepirkumu, lai iedzīvotāji (un galarezultātā – valsts) no ieguldītās naudas gūtu vislielāko labumu?
Divi punkti šķiet kopīgi visām iesaistītajām pusēm: prognozējamība un regularitāte. “Ideālā variantā tā būtu Kultūras ministrijas budžetā iezīmēta summa, kuras izmantojumu izvērtētu profesionāļu žūrija,” norāda Evija Veide. Gan viņa, gan Renāte Punka uzsver – absolūti neapmierinošs ir pašreizējais konkursa apjoms. Nevajag pat salīdzināt ar kaimiņiem, pietiek paraudzīties uz skaitļiem: LNB Bibliotēku konsultatīvā centra vadītāja Evija Vjatere stāsta, ka šīgada konkursā ar 74 projektiem piedalījās 577 bibliotēkas, atbalstu saņēma 55 projekti un tajos iesaistītās 456 bibliotēkas. Tātad vairāk nekā 500 bibliotēkas nejūtas pietiekami apgādātas.
“Protams, ideālā variantā iepirkuma apjoms būtu miljons eiro gadā, tāpat kā Igaunijā, bet uz to mēs cerēt tuvākajā laikā nevaram, tādēļ optimāli būtu rēķināties ar 300 000 līdz 400 000 eiro gadā,” saka R. Punka.
E. Vjatere norāda – tā kā Kultūras ministrijas nākamā gada budžetā līdzekļus iepirkumam nav paredzēts iekļaut, noteikti būtu jāatjauno VKKF mērķprogramma grāmatu iepirkumam publiskajām bibliotēkām ar finansējumu, kāds tas bija laikā no 2002. līdz 2008. gadam, t. i., 120 000 latu (170 744 eiro) gadā.
Bet pat šādā visai maz ticamā gadījumā kā būtu vispareizāk organizēt iepirkumu?
No vienas puses, ekspertu apstiprināti grāmatu saraksti būtu ieguvums, jo bibliotēku vadītājiem nepavisam nav viegli izsekot līdzi visiem jaunumiem, kur nu vēl izvērtēt to nozīmību. Šeit ekspertu kompetence būtu neatsverams palīgs – kaut gan palīdzētu arī bibliotēku nereti noniecinātie specifiskie kultūras izdevumi. No otras puses, pat “treknajos gados” ieviestā triju atšķirīgu komplektu sistēma ir mazliet pazemojoša, jo dod mājienu par neuzticēšanos bibliotēku direktoru spriedumiem. Turklāt, lai arī daudzviet Latvijā ir tapušas “mazās gaismas pilis”, lielākoties tomēr novada bibliotēku ēkas neparedz plašu krājumu ilgstošas glabāšanas iespējas, un ir daļa mazlasītas literatūras – pamatā tā, ko kanons un skolu programmas atzinušas par klasiku un kas jau tā aizņem noteiktus plauktmetrus pat vismazākajā bibliotēkā.
Protams, Latvijas kritēriji varētu atšķirties no Igaunijas (sk. “Ārzemēs”), tomēr ir vērts izdomāt iespējami labāko sistēmu, no kuras maksimāli iegūtu lasītājs. Tā, lai cilvēkiem Tārgalē, Ilūkstē, Taurupē, Alojā, Rudzātos un citur rastos sajūta: patiesi, Gaismas pils nav tikai Rīgā vien; valsts rūpējas, lai mums visiem būtu iespēja piedalīties kopējā Gaismas tīklā. Turklāt pat valsts budžetā rūpīgi pārdomātus un pamatotus izdevumus iekļaut droši vien būtu vieglāk nekā vienkārši kaut kādu naudu iepirkumam, skaidri nezinot, ko un kādēļ. Dzejniece un publiciste, šobrīd arī VKKF Literatūras nozares ekspertu komisijas priekšsēdētāja Liāna Langa papildina: “Valsts, kura uzbūvē Gaismas pili, nedrīkst nerūpēties par bibliotēku saturu un grāmatu iepirkumu, jo pretējā gadījumā tās ir rūpes tikai par formu. Valsts subsidētā bibliotēku iepirkumā prioritārai jābūt oriģinālliteratūrai, izdevumiem par vēsturi, kultūru un sabiedrību, kā arī kultūras periodikai. Savukārt pašvaldību bibliotēkām būtu jāpauž izpratne par valsts prioritātēm un atbildīgi jāattiecas pret savu sabiedrības izglītošanas misiju, izklaides literatūrai vērtību hierarhijā atvēlot pienācīgu vietu.”
Galu galā no iepirkuma ieguvēji būtu visi – kā bibliotēkas un izdevēji, tā valsts kopumā.
