Anda Līce: Visiem ierakumiem nav jāaizaug 10
Karu izraisošiem mikrobiem ir līdzība ar slimību izraisītājiem – tie mīt cilvēkā, nevis ārpus viņa. Tie apbrīnojami ātri vairojas, pielāgojas zālēm un turpina savu postošo darbību arī pēc tam, kad lielais karš ir beidzies. Arī nākamgad būs 16. marts – leģionāru piemiņas diena. Ko vēl bez policijas ķēdēm un nožogojumiem pie Brīvības pieminekļa gada laikā plāno paveikt valsts institūcijas, lai vēstures padziļināta izpratne būtu pieejama visiem sabiedrības slāņiem, lai nākamās paaudzes kļūtu izprotošākas un noturīgākas pret apzināti uzspiestiem viedokļiem īpaši tagad, kad Putina Krievijas propaganda vērienīgi atkārto vecās un ražo jaunas spekulācijas ar vēsturi? Mēs nedrīkstam visu gaidīt un pieprasīt tikai no valsts, 16. marts un 9. maijs nav tikai drošības dienestu, bet arī katras ģimenes jautājums. Ko tagad, kad ir pieejami neskaitāmi vēsturnieku pētījumi, notikumu dalībnieku atmiņas, kas jau iestrādātas lugās, mākslas filmās un daiļliteratūrā, mēs stāstām saviem bērniem un mazbērniem par strīdīgajiem vēstures jautājumiem? Tas, ka dzīvojam miera laikā, ir nenovērtējams ieguvums, bet visiem ierakumiem ar aizmirstības zāli nav jāaizaug, tie atgādina – karš, tāpat kā jebkura slimība var atkārtoties, ja neņem nopietni tā izraisītājus.
Padomju nometnē dzīvojušajām tautām propaganda apziņā dzina divus lielus mītus. Pirmais par to, ka padomju tautas visu laiku ir ienaidnieku ielenkumā un viss ļaunums vienmēr nāk no ārpuses. To tagad ar jaunu sparu turpina mūsdienu Krievijas propaganda, un pat pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā patiesība līdz daudzu apziņai joprojām nenonāk. Otru mītu par padomju armiju kā Eiropas tautu atbrīvotāju tā pa īstam varēja sākt drupināt tikai pēc padomju impērijas sabrukuma. Spilgti un katram saprotami par šo mītu ir pateicis publicists Nikolajs Svanidze. Par to Eiropas tautu atbrīvošanu, kuras Padomju Savienība kara beigās okupēja otrreiz, viņš saka: “Izglāba sievieti un pēc tam viņu izvaroja.” Tā ir atbilde uz jautājumu, kāpēc toreiz okupētās tautas 9. maiju joprojām nesvin.
Velti vecā Eiropa pēc Padomju Savienības sabrukuma vīzdegunīgi nevēlējās ieklausīties padomju okupāciju piedzīvojušo gaišāko prātu brīdinājumos, ka nedrīkst mesties tādas valsts apkampienos, kura nav tikusi galā ar savu pagātni un atmetusi postošo ideoloģiju, bet gluži pretēji – uz tās būvē savu nākotni. Ka, uzticoties tādai valstij, īslaicīgie ekonomiskie ieguvumi neatsvērs vēlākos morālos un materiālos zaudējumus. Eiropa tagad redz, cik grūti ir no šiem apkampieniem atraisīties, un mūsu pieredzi beidzot sāk ņemt nopietni.
