Guna Roze: Lielā tukšuma brīdī un tieši Lieldienu laikā latviskās literatūras telpai pārgāzās kaut kas zemisks 25
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Daba nemīl tukšumu. Latviešu literatūrā līdz ar Ulža Bērziņa aiziešanu ir radies milzu tukšums. Šī tukšuma skaņa atbalsojas tālu pasaulē, un šo tukšumu tik drīz neviens neaizpildīs.
Gribētos ticēt, ka katram, kuram liktenis bija piešķīris laimi tikties ar Uldi, sarunāties ar viņa cilvēcisko un literāro lielumu, piešķīris arī spēju atšķirt lielu no skaļa, klusu no sīka.
Bet daba ir daba, kas acīmredzot tiešām nemīl tukšumu, un cilvēki ir tikai cilvēki ar savām sejām, vājībām un kaislībām.
Savāda un netīkama, bet pamācoša sakritība, ka tieši lielā tukšuma brīdī un tieši Lieldienu laikā latviskās literatūras telpai pārgāzās kaut kas tik zemisks, ka gribētos to nopurināt kā pīlei ūdeni, taču tas neizdodas.
Par laimi, neesmu pīle, un, par nelaimi, – tas, ar ko laistījās, nebija ūdens.
Jā, es runāju par feisbuka blīkšķi, kura iemesls – LALIGABA nominanti. Pareizāk sakot – šogad nenominētie darbi un to autori.
Vēl precīzāk – viens konkrēts prozas darbs; kāda rakstniece nespēj pārdzīvot, ka viņas romāns nav nominēts literatūras gada balvai.
Degli aizdedzināja autores draudzene, uzsprāga pati autore, troksni un dūmus kuplināja daži toksiski neatlaidīgi komentētāji.
Sapratu, ka līdz šim gandrīz neesmu interesējusies ne par to, kas un cik ilgi “sēž” LALIGABA žūrijā, ne arī par to, pēc kādiem kritērijiem ārpus “patīk – nepatīk” no desmitiem izvirzīto darbu tikai četri tiek nominēti?
Varbūt tas pat kādreiz ir skaidrots publiskajā telpā, bet esmu palaidusi garām.
Šāda diskusija būtu vietā, ja tā sāktos kā diskusija, nevis rupja lamāšanās, apvainojumu un aizvainojuma izvirdumi. Un, ja šo diskusiju uzsāktu kāds X, nevis pats nenovērtētais autors. Un, ja tas sākas šādi, ir grūti pieņemt jebkuru argumentu, pat ja izkliegtajā sāpē ir daļa patiesības.
Tagad, kad dūmi izklīduši, blīkšķinātāji taisnojas, ka vilks paliek vilks, pat ja viņš nav ēdis jūsu aitas.
Jā, rakstnieki savā starpā puspajokam, pusnopietni mēdz minēt, kuru šoreiz nominēs un kuru noteikti ne neatkarīgi no tā, cik ģeniāls ir literārais veikums. Mēdz stipri brīnīties par žūrijas izvēli. Mēdz minēt algoritmus, kuru, iespējams, nemaz nav.
Esmu jau publiski paudusi: nez kā tiktu vērtēti tie paši darbi, ja žūrija nezinātu, kas ir to autori? Visticamāk, rezultāts visus pārsteigtu nesagatavotus: gan autorus, gan lasītājus, bet visvairāk – pašu žūriju. Jo LALIGABA un citi nozīmīgi konkursi nešaubīgi ir nozīmīgs mārketings un PR.
Līdzīgs Eirovīzijas skatuvei, kas daudziem mūziķiem pavērusi ceļu lielajā tirgū. Ne vienmēr uz šīs skatuves kāpj tiešām labākie, tāpat ne vienmēr tie, kas palikuši aizkulisēs, ir sliktāki.
Bet, ja autors paziņo, ka tieši viņa darbs bija tas labākais, kļūst neērti. Kauns par savu cunfti, kauns no lasītājiem. Gribas ticēt, ka lasītājs zina teicienu – visi vilki nav pelēki.
Sausais atlikums – neatbildēti jautājumi.
Kam būtu jāvērtē literatūras raža?
Vai ir ētiski, ka starp vērtētājiem ir rakstnieki, kuri vērtē citu rakstnieku darbus? Jo tā ir taisnība, ka mēs cits citu pazīstam personīgi. Vismaz pa lielākai daļai.
Taču tas nenozīmē, ka cits ar citu esam lakuši vīnu vai dalījuši gultu. Notiek taču pasākumi – Dzejas dienas, prozas lasījumi, grāmatu atvēršanas svētki, balvu pasniegšanas. Tur arī iepazīstamies.
Jā, un nešaubīgi – rakstnieku mājas. Tur izdodas pat sadraudzēties.
Tāpēc esmu par to, ka rakstnieks vai radagabals nedrīkst būt vērtētājs! Jo vilks savā mežā nenogalina (sakāmvārds). Esmu par kritiķu žūriju.
Tāda tā šļura. Lai to aizmirstu, lai aizpildītu tukšumu, atveru senus e-pastus. Uldis Bērziņš darba procesā sūta (skaidrs, ka ne jau tikai man vienai) fragmentus no “Eddas dziesmas”, ko tobrīd atdzejo. Uzrullēju uz labu laimi un lasu:
Teju jau visi / tavi tuvinieki / gul apkapāti,/ apskāvuši zemi – / neba tava vaina,/ tā meitai nolemts,/ ka viņas dēļ / varoņiem jāmirst.
