Visi varmākas vispirms bijuši upuri…Saruna ar Valsts policijas izmeklētāju Rolandu Bulu 0
Linda Kusiņa-Šulce, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Aprīlī pie lasītājiem nonācis rakstnieces, agrākās Valsts policijas izmeklētājas Rolandas Bulas romāns “Fantoma lieta”. Katram kriminālromānu autoram ir savs rokraksts. Rolandu no citiem kolēģiem atšķir ne tikai profesionālās zināšanas par izmeklēšanas praktisko pusi, bet arī dziļa līdzcietība pret nozieguma upuri.
“Fantoma lieta” ir ceturtais romāns, kurā darbojas lasītāju jau iemīļots izmeklētāju pāris Asnāte Grieze un Juris Zvirbulis. Svaigi uzbūvētā rindu mājā tiek atrasts sievietes līķis. Izskatās – viņa pati pakārusies pie lustras āķa, tiek atrasta arī rūpīgi uzrakstīta un skaisti izrotāta pirmsnāves zīmīte. Mirusī ir Bella Lielezera – sieviete jau vairākus gadus strādā Francijā, draugu Latvijā viņai tikpat kā nav, arī ģimenes ne. Tomēr pēc dažādām sīkām pazīmēm pieredzējušajiem izmeklētājiem rodas aizdomas, ka Bellas nāve tomēr varētu nebūt viņas pašas roku darbs…
Rolanda, vispirms sākšu ar romāna galveno tēlu vārdiem. Nu jau tie latviešu lasītājiem labi iepazīti, bet vai atceries, kā izlēmi tieši par tiem?
Tad jāsāk atcerēties, kā bija ar varoņu vārdu izvēli. Man šķiet, es meklēju skaistu sievietes vārdu, un Asnāte man patika. Un, man šķiet, lai paliktu prātā, uzvārdā vajag burtu “r”. Tādām lietām es pievēršu uzmanību. Kādēļ tieši putni – to es vairs precīzi neatceros, bet, tā kā man patīk joki un satīra, tad uzreiz ienāca prātā Zvirbulis un Zvirbuļvanags, un policistiem ir teiciens “opers ir lepns putns, ar kāju neiespersi – neaizlidos”. Tā ka jā, laikam jau tas ir mazlietiņ speciāli.
Tāds iekšpusnieka humoriņš.
Jā, tā mazliet ir. Viņiem vēl ir kolēģe, latviešu valodas skolotājas meita Sigita. Manā pirmajā romānā “Klusēšanas varā” bija izmeklētāja Nora, gaišiem matiem, jauna. Ar Noru manā policijas iecirknī tika salīdzinātas visas kolēģes, bija jautājumi, kāpēc manai varonei gaiši mati, ja mūsu iecirknī “bērnu’’ lietas izmeklē kolēģe Aiga ar tumšiem matiem. (Smejas.) Tāpēc, rakstot pirmo romānu par Juri un Asnāti, bija skaidrs, ka izmeklētāja nedrīkst būt līdzīga ne man, ne manām draudzenēm izmeklētājām, lai neviens nevarētu teikt, ka tā tur ir Sanita vai Signe, vai Rolanda.
Pirmā grāmata “Klusēšanas varā” bija nozīmīgs notikums Tukuma policijas iecirknī, jo tās iznākšanas gadā es vēl strādāju policijā. Viss izrādījās pavisam citādi, nekā biju sagatavojusies – biju domājusi, ka mani asprātīgie kolēģi varbūt smīkņās, zināju, ko teikšu draugiem, ka es, tāds konstruktīvs, saprātīgs cilvēks, esmu sākusi rakstīt, saplānojusi, kurš mani sapratīs, kurš atbalstīs. Bet viss izrādījās pavisam otrādi, mana intuīcija pievīla pilnībā. Bet patiesībā kolēģiem ļoti, ļoti patika. Savukārt tajā draugu pusē, kur, kā es jokoju, uz visiem izdalot, sanāk vidēji 2,5 humanitārās izglītības, un es biju pārliecināta, ka tur mani noteikti sapratīs, atbalstīs un būs stāvā sajūsmā, bija skaudīgs sašutums un nīgrums.
Man jau tieši, lasot tavas grāmatas, šķiet, ka tur psiholoģiski viss ir ļoti pamatots, izstrādāts. Visas specifiskās detaļas – sekta “Sīnāja kalna lietā”, ajavaska, par kuru vispār uzzināju tikai no “Noilguma lietas”, tagad Aspergera sindroms un vardarbība pret bērniem “Fantoma lietā” – tas viss ir tik labi izmeklēts un izpētīts, un tik labi uzbūvēts!..
Tā kā pati esmu konstruktīvs cilvēks, man arī labam detektīvromānam šķiet svarīgi uzkonstruēt stabilu karkasu, un patiešām: visos romānos man šķiet svarīga virstēma. To es pētu pamatīgi, zinu, ka paziņu lokā caur vieniem vai otriem sameklēšu un atradīšu cilvēkus, kas ar to paši saskārušies. Negribu rakstīt tādus romānus, kuros nav nekādas virstēmas. Katrs izmeklētājs jau ir uz kādu konkrētu jomu specializējies – tās var būt narkotiku lietas, ceļu policijas lietas, ekonomiskie noziegumi. Man viena no specializācijām bija vardarbība pret bērniem, vardarbība ģimenē – visu spektru vardarbība, un, lietas saņemot, es sapratu – ir pašai jāpilnveido zināšanas vēl bez kursiem, kurus rīko izmeklētājiem, lai varētu izprast cietušos, aizdomās turētos, lieciniekus. Tādēļ arī neslēpju savas ambīcijas – tiecos uz to, ka esmu asa sižeta psiholoģiskā romāna autore.
Ja nu esam pie šī jautājuma nonākušas – pastāsti, lūdzu, kā nokļuvi policijā? Deviņdesmitajos gados, šķiet, tā sievietei nebija izplatīta profesijas izvēle…
Patiesībā dienesta laiks sanāca pavisam nejauši. Jaunībā, pirms piedzima bērni, vairākus gadus strādāju skolā, kādu laiku rotaļājos ar domu, ka varētu darboties žurnālistikā. Bet tie bija 90. gadi. Kad man bija jāatgriežas skolā, tobrīd tur maksāja tik maz, ka būtu sanācis atdot visu naudu par ceļu uz darbu un bērnudārzu.
Tad viena mūsu radiniece aizgāja strādāt par ārsti sieviešu cietumā, mēs bijām šokā – viņa bija jauna, tikko pabeigusi institūtu. Lielām acīm skatījāmies, ka viņa katru dienu pārbrauc mājās dzīva un vesela. (Smejas.) Un tad viņa man vienā brīdī teica: “Tu tur arī varētu strādāt!” Es no pārsteiguma un sašutuma gandrīz nokritu, bet Iļģuciema sieviešu cietumā bija tiešām labs darba režīms – diennakti strādā, trīs brīvas. Izdomāju, ka to vienu diennakti es izturēšu, vajag pamēģināt. Nostrādāju Iļģuciema cietumā sešus ar pusi gadus, un tas bija laikam arī pagrieziena punkts, kad iemācījos ieskatīties cilvēkos.
Un tad nolēmi izpētīt, kā cilvēki nokļūst cietumā, tādēļ aizgāji strādāt par izmeklētāju?
Strādājot cietumā, izproti, kā cilvēks tajā nokļuvis, drīzāk interesēja – kādi apstākļi līdz tam noved un kas būs tālāk, pēc cietuma. Tad iestājos Policijas akadēmijā. Man tolaik bija sarežģīti ģimenes apstākļi: nomira vīrs, kļuvu atraitne, meklēju bērniem labāku skolu. Man piedāvāja labu un ļoti kārotu amatu cietumā, bet sapratu, ka tas ir risks ģimenei. Faktiski bija jāizvēlas: es varētu kāpt pa karjeras kāpnēm, bet kas tajā laikā audzinātu manus bērnus? Iela?
Šķistu, ka tieši no izmeklētāja darba ģimene varētu ciest – vai tad nav risks, ka var izsaukt jebkurā brīdī?
Izrādījās pavisam citādi. Protams, izmeklētāja darbs ir nenormēts, bija laiks, tie pieci gadi, kad strādāju par izmeklētāju, kas bija ārkārtīgi intensīvi. Reizēm nācu mājās desmitos vakarā un cēlos sešos, reizēm pat piecos no rīta, lai paspētu dēliem zupu vakariņām izvārīt.
Izmeklētājas darbā ātri visu apguvu, un labi, ka par izmeklētāju nostrādāju tikai piecus gadus, nevis 25. Lietas, kuras izmeklēju, bija smagas: seksuālie, vardarbīgie noziegumi pret sievietēm un bērniem. To nevar ilgi paciest. Pēc tam man bija citi uzdevumi, cita sfēra, administratīvais process, sadarbība ar sabiedrību, un atkal jāmācās no jauna. Saka, ik pēc pieciem līdz septiņiem gadiem jāmācās kaut kas jauns, man tā arī sanāca.
Tas bijis interesanti, nav sākusies rutīna, kaut kā izdevies tam visam cauri iziet, nekļūstot ne rutinētai, ne ciniskai. Es pat brīnos – ir priekšstats, ka iekšlietu sistēmā strādājošie ir rutinēti un ciniski, es nemaz nenoliedzu, ka neesmu īpaši jūtelīga un sentimentāla, redzu, ka policijā strādājošajiem ir pat lielāka empātija un atsaucība pret apkārtējo sabiedrību nekā daudziem, kas visu mūžu strādājuši salīdzinoši vieglāku darbu.
Man jau šķiet, ka “Fantoma lietā”, kas ir arī visgarākā no līdzšinējām lietām, upura personība ir atklāta tik iejūtīgi un precīzi, ka tiešām uzrunā lasītāju ļoti emocionāli.
To man saka arī citi, kas lasījuši “Fantoma lietas” manuskriptu, ka viņi ļoti līdzpārdzīvoja varonei. Es tiešām dziļi pētīju Aspergera sindromu, romānā ir – ar viņas atļauju – diezgan daudz arī no konkrētas sievietes stāsta, protams, pārveidota, lai to nevarētu atpazīt. Bet galvenais, ko gribēju caur Bellas stāstu parādīt, – mums līdzās ir bērni, kuriem ir tik ļoti grūti pamestības dēļ.
Ir mazliet dīvains bērns, kājas, rokas vietā, neviens viņam fiziski pāri nedara, bet tajā pašā laikā visiem ir ērti, ja viņa it kā “nav”, ja viņš stāv maliņā gan ģimenē, gan skolotāji labprātāk strādā ar smukajiem, sapostajiem, tiem, kuri visu aptver uzreiz. Tādēļ savu varoni es veidoju ar nolūku apelēt pie lasītāju līdzjūtības, atgādināt, ka šādiem bērniem ir ļoti nepieciešama mūsu uzmanība un rīcība.
Neatceros, kurš rakstnieks tas bija, kas teica, – pat ja jūsu darbos ir vispilnīgākā tumsa, jābūt vienam varonim, kuram lasītājs var just līdzi. Es savai Bellai ļoti jutu līdzi. Un arī varmāku es sapratu, atsevišķos brīžos pat jutu līdzi.
To var just lasot.
Domāju, no psiholoģiskā viedokļa tas noziegums, kā esmu to konstruējusi, ir loģisks, ļoti viegli psiholoģiski pamatojams, tam piekristu arī pat pirmā kursa psiholoģijas students, jo visi varmākas vispirms ir bijuši upuri. Esmu daudz pētījusi varmāku, maniaku lietas – 99,9 procenti no viņiem bērnībā paši cietuši.
Man izdevās atrast tikai vienu maniaku Pičuškinu (pierādīti 48 upuri, slepkavoja 1992.–2006. g. Piemaskavas Bitsevkas parkā), kurš nācis it kā no normālas ģimenes, viņam nebija destruktīvu vecāku. Taču izņēmumi tikai apstiprina likumu – ja runā par maniakiem kopumā, tad visiem ir bijusi destruktīva bērnība.
Lasītāju zināšanai – “Fantoma lieta” ir arī visgarākais no Rolandas Bulas līdzšinējiem romāniem. Pietiks baudījuma vairākiem vakariem!
Es jau neesmu rakstniece ar lielu pieredzi, rakstu tikai kopš 49 gadu vecuma. Joprojām attīstu savu rokrakstu, arī romāni kļūst biezāki. Uzrakstīt vienkāršu romānu varbūt ir citādi, bet detektīvu, ja tur nav “ūdens”…
…lasītājiem uzreiz pasaku: šajā nav!
Es tiešām ļoti domāju par to, kā noturēt spriedzi, bija brīži, kad šaubījos, domāju – varbūt lasītājs nesapratīs, varbūt man vajag kaut kā īpaši paskaidrot, atšifrēt notikumus. Bet tad nolēmu: mans lasītājs būs gudrs, viņš sapratīs. Un vēl – man nekad nav arī bijis mērķa lasītājus biedēt tā, ka lasītājs zina, naktī aizmigt nevarēs.
Tā varbūt ir profesionālā blakne, pati esi pārāk daudz redzējusi sāpes, kas pavada noziegumu.
Tas ir svarīgs profesionāls jautājums detektīvu autoram – kā grāmatā atšķirties? Viens no paņēmieniem ir tieši nozieguma mehānisms. Jo tas košāks, izteiksmīgāks, jo labāk. Es jau arī pati katrā grāmatā meklēju, kāds būs nozieguma mehānisms. Bet, man šķiet, ir ļoti svarīga robeža, kuru nedrīkst pārkāpt arī pats asiņainākais detektīvromāns. Tas nedrīkst pārkāpt morāles un ētikas normas, nedrīkst būt antihumāns.
Tās ir ļoti smalkas robežas, kur autoram jāiet kā pa naža asmeni un jānoturas, lai romāns sasniegtu mērķi, lai lasītājs, to izlasot, saprastu un sevī apliecinātu nozieguma antihumāno dabu. Te laikam ierunājās mana profesionālā balss, tas, ka esmu likuma sargs pensijā. (Smaida.)
Bet tā arī nepastāstīji, vai sieviete izmeklētāja ir ierasta parādība?
Jā, patiesībā mūsdienās tieši vīrietis pirmstiesas izmeklēšanā ir liels brīnums. Zinu tādus lauku iecirkņus, kur no vairāk nekā desmit izmeklētājiem ir tikai viens vīrietis. Un esmu pārliecināta, ka ir iecirkņi, kur nav neviena.
Gandrīz kā skolā. Vai tas būtu algas dēļ?
Algas mūsdienās izmeklētājiem ir labas. Bet tas ir specifisks, ļoti skrupulozs darbs, daudz papīru, jābūt ļoti uzmanīgam, jo izmeklēšana jāveic tā, lai tiesā nekas neizjuktu, lai viss būtu izdarīts tā, kā likums prasa, lai advokāts nevarētu pateikt, ka šis vai tas pierādījums nav lietojams.
Sievietes tagad ienāk visās profesijās, arī policijā ļoti labi funkcionē. Arī algas ir labas. Es uzskatu – ja laukos var nopelnīt uz rokas tūkstoš eiro un vairāk, turklāt vēl ir piemaksas, arī par virsstundām var viegli sapelnīt, tad vēl veselības apdrošināšana, atvaļinājumi un izdienas pensija – tas nemaz nav slikti. Tagad policija ir ļoti demokrātiska, jo mums jau ļoti zems noziedzības līmenis. Protams, Ukrainas kara dēļ tas celsies.
Jo? Cilvēki kļūs agresīvi?
Jā, viedokļi polarizējas, fonu rada arī agresija, kas pieejama “YouTube”, sociālajos tīklos. Tas viss virmo gaisā. No kriminoloģijas viedokļa teikšu: valsts iekšējās drošības rādītājs ir drošība uz ielām. Mēs jau neiekulsimies sadzīves slepkavībās, tās parasti notiek dzeršanas laikā vai pēc tās. Bet kā jutīsimies uz ielas, izraus somiņu vai ne? Redzēsim. Tieši to kriminoloģija vērtē. Agresija, karš – tas ir kaut kas jauns, šis karš ir arī ļoti pieejams internetā. Jau videospēlēs daudziem nobruka robežas starp realitāti un spēli, bet karš – tas ir vēl skarbāk. Redzēsim.
Bet mūsu policija mūs sargā?
Noteikti, mūsu policija mūs sargā. Varbūt reizēm šķiet, ka policija ir mazliet par lielu, tagad ir jau cik? – apmēram 8000 policistu. Varbūt vajadzētu mazliet mainīt specializāciju, vairāk orientējoties uz kibernoziegumiem, ne tik daudz zaptsburku zādzībām un tādām lietām. Skandināvijas valstīs, piemēram, sīkās zādzības vispār vairs neizmeklē, tās ir dekriminalizētas.
Teica jau, ka arī mūsējie sīkās zādzības vairs neizmeklēs.
Tajā ir zelta domugrauds, jo uz sīkumiem tiek tērēts ļoti daudz resursu. Bet, protams, tagad situācija mainīsies, par to būs jādomā. Varam tikai priecāties, ka radošā joma, literatūra, pie mums var netraucēti attīstīties.
