Egils Līcītis: Rīga jāatpūtina no Ušakova un viņa sekotājiem 3
Lai gan asfalts nav ne balts, ne sarkans, bet pelēkā krāsā, tomēr varas iegūšana Latvijas galvaspilsētā nav saimniecisks, bet valsts mēroga politisks pasākums. VARAM ministrs Juris Pūce kā rūdīts spēlmanis šķiet pacietīgi gaidījis momentu un tagad, ar iedalītu kreiceni paņēmis augšā, steidzas izmantot situāciju, kad ir mazākais risks ciest sakāvi un lielākā iespēja atstāt pretinieku jaņos.
Rīga nudien jāatpūtina no Ušakova un viņa mantiniekiem, uzticamajiem sekotājiem, kuri desmit varas gados, atvainojiet, aptaisījušies līdz brošai.
Protokolārā kārtībā galvaspilsētas domi atlaidīs un rīkos ārkārtas vēlēšanas. Rīgā nekas vairs nenotiek, kā vajag. Maksimāli daudz rīdzinieku ir tais domās, ka spēki pie varas jāpamaina. Kur vien griezies, ir nekārtības, haoss, izskaužama korupcija un jau labu laiku priekšā stāvošā soda gaidās mironīgs nāves klusums rātsnamā kā Ādolfa bunkurā 1945. gada maijā.
Ielu remonti ieilguši, tiltu kapitāla pārbūve tiek atlikta, atkritumu vākšanu neorganizē pārdomāti un par iedzīvotājiem draudzīgām cenām, budžetā vairs nepietikšot līdzekļu pat ieplānotajai sociālajai aizsardzībai, pensionāru bezmaksas biļetei.
Ja piepildās kaut trešā daļa kriminālo aizdomu, ka iepriekšējā “Saskaņas” vēlēšanu kampaņa apmaksāta no pilsētas tūrisma pārvaldes budžeta, ka Rīgai piederošās kapitālsabiedrības brangi cietušas no ēdelīgo siseņu – konsultantu – bara uzlidojuma, tad līdzšinējiem pilsētas tēviem jābūt pelēkbālām sejām, zemākiem par grīdas līsti un jāsaplūst ar domes ēkas tapetēm, lai viņus neņem ciet kā likumpārkāpējus un lai KNAB saskaņiešu partiju nediskvalificē un neslēdz ciet kā blēžu bodīti.
Citā reizē sabloķējušies “Saskaņas” un “Gods kalpot Rīgai” biedri kolektīvi būtu asi protestējuši pret lēmumu patriekt domi un izsludināt ārkārtas galvaspilsētas pašvaldības vēlēšanas, draudējuši “iziet ielās”, bet tagad vardarbīgā akta sakarā atskan tikai vārga vaidēšana par piedzīvotu netaisnību un pačinkstēšana par ne visai tīri izpildītu spēka paņēmienu.
Bet nebūsim lētticīgi un naivi, ka desmit gadus Rīgu koleģiāli pārvaldījušie “Saskaņas” un “GKR” tovārišči tā vienkārši aizpeldēs nebūtībā pa pilsētas kanālu vai tiks uzšauti kosmosā.
Vēlētājus jau uzmundrina ar sentimentu, ka varbūt atgriezīsies Nils Vaļerjevičs un tad “Saskaņa” atkal uzģērbs mirdzošās bruņas.
Nekur apbrīnotais vīrietis vamps, bijušais “Saskaņas” princis neatgriezīsies – atradis pielietojumu Briselē, Ušakovs strādās Eiroparlamentā virsstundas, aprūpēdams rīdzinieku intereses. Bet, protams, Rīgas varasvīriem ir milzīgas, traģiskas problēmas ar kadru bāzi.
Urbanoviča “neosaskaņas” īpašuma vērtība vairs neatbilst sākotnējai, baraņņiki sabiedrībā nekotējas, un arī mērs Burovs, saliecies deviņos kūkumos, izjūt piemērotas komandas trūkumu. Kontradmirālis Ločmelis, kādreizējais valsts aizsardzības spēku komandieris, pulkvedis Turlais, ģenerāliene Aldermane ir cienījama vecuma sirmgalvji, kuri, kaut arī 90 gados nedara kaunu savai partijai, tomēr kā priekšvēlēšanu lokomotīvēm viņu lietošanas termiņš ir notecējis.
Tomēr arī tiem, kuri vēlas pārņemt Rīgas atslēgas no vecišķajām, tulznotajām rokām, ir nopietni jāgatavojas gaidāmajiem komercmačiem.
Vai startēt ar solo sarakstiem, vai saiet vienkop un miera konferencē radīt latvisko vienības listi. Varbūt pareizāk radīt divas listes, jo vēlētāji šķībi raudzīsies un grūti uztvers asimetrisku savienību, kurā cilvēki, kuri ieauž drānās ugunskrustu un saulītes zīmi un rotājas kā auseklīši, uz vēlēšanām izvēlējušies par sadarbības partneriem “Mozaīkas” atbalstītājus, kuri puskaili grupveidā iet praidā un kuriem dārgas ultraliberālās vērtības.
Otrkārt, tiešām gribētos redzēt, kuri nacionālo spēku ietekmīgi vīri parādīsies kā pilsētas patrioti, kuri, negaidot atlīdzību un netīkodami pēc slavas, būs gatavi riskēt ar ērtībām un ies uz domes vēlēšanām, lai atbrīvotu Rīgu no Ušakova rēga.
Kurus pazīstamus arhitektus, prasmīgus pilsētplānotājus un transporta kustības organizētājus, pieredzējušus korumpantu apkarotājus un dabas draugus iesaistīs un pielasīs “Saskaņas” pretspēku listēm klāt. Lai nav nekādu atrunu par nekonkurētspējīgiem kandidātiem – “a neviens cits negribēja”.
Es negribu attēlot latviešu garastāvokli, ja nacionālie spēki kārtējoreiz rīkosies mīkstmiesīgi un paspēlēs, ja krievpartijas vēlreiz sagrābs valsts galvaspilsētu un turpinās degradējošu attīstību pa sādžas ceļu. Ka garīgais būs nospiests – ir maz teikts.
