Māris Antonevičs: Nav būtiski, kas balsoja par Vējoni, bet ZZS un “Saskaņai” ir kas radniecīgs 18
Valsts prezidenta vēlēšanas pavadīja diezgan liela noslēpumainības aura līdz pat rezultātu paziņošanai, taču mediju pirmā reakcija gan izrādījās paredzama – nākamajā vakarā visas vadošo televīzijas kanālu ziņas izskatījās tā, it kā būtu gatavotas vienā virtuvē, varbūt tikai kāda dekora odziņa virspusē nedaudz atšķīrās.
Piemēram, gan TV3, gan LNT, gan “Panorāmas” žurnālisti bija steiguši uz Ogri, lai apskatītos, kur dzīvo Raimonds Vējonis. Apetīte tika apmierināta tikai no ārpuses, jo jaunā prezidenta guļamistabā iekļūt neizdevās, arī viņa dzīvesbiedres nebija mājās. Toties kādam smaidīgajam kaimiņam tika trīs TV intervijas pēc kārtas.
[wrapintext][/wrapintext]
Labi, tas vēl tā cilvēcīgi, lai gan vienveidīgi. Taču tāpat visās televīzijas ziņās tika demonstrēts viens un tas pats Saeimas detektīvs – “Kurš nobalsoja par Vējoni?”, mēģinot noķert melīgos deputātus, kuri neatzīstas, ka tieši viņu balsis palīdzēja Zaļo un zemnieku savienības politiķim tikt pie augstā amata. Daži aizdomās turētie pat vēlāk demonstrēja mobilajā telefonā nobildētos biļetenus, lai pierādītu, ka tie nav viņi. Lai gan šī pēcvēlēšanu slapstīšanās nav īsti saprotama, patiesībā tagad vairs nav tik būtiski, vai par Vējoni balsoja Jānis vai Valērijs. Vienkārši jāpatur prātā, ka “Saskaņai” un ZZS ir kaut kas radniecīgs – nevis ideoloģija, bet kaut kas cits, un ir būtiski raudzīties, kā šī neskaidrā tuvība attīstīsies tālāk – turpinās izpausties atsevišķos balsojumos (kā abās pēdējās prezidenta vēlēšanās) vai arī pieņems vēl citas formas.
Nozīmīgi ir arī tas, ko, nokļuvis amatā, darīs jaunais Valsts prezidents. Tā kā viņš ir izteicis gatavību ieklausīties tautas balsī, to vajadzētu paust jau no pirmās dienas. Laba izdevība atgādināt par sevi ir vēsturniekiem un valsts valodas sargiem – šīs divas jomas Latvijā līdz šim nosacīti atradušās Valsts prezidenta paspārnē, kur pie kancelejas darbojās Latvijas vēsturnieku komisija un Valsts valodas komisija. Pēdējos gados to darbība gan ir bijusi maz pamanāma, un varbūt “cunftes” pārstāvjiem ir īstais brīdis vērst jaunā prezidenta uzmanību uz risināmajām problēmām. Var jau pacietīgi gaidīt, kad pēc pusgada viņš uzaicinās uz tikšanos, bet var arī izrādīt aktivitāti. Bet tikpat labi tās var būt arī citas tēmas. Piemēram, patriotisma audzināšana – ar to it kā nodarbojas visi, kā nu sanāk, bet nebūtu slikti šo darbu koordinēt. Vai tas nav prezidenta cienīgs pienākums?
