“Visi skaitīja tikai medaļas, cilvēks sociālismā nenozīmēja neko.” Pieminot leģendāro Jāni Lūsi 12
Šķēpmetējs Jānis Lūsis bija 20. gadsimta izcilākais Latvijas sportists, kuru tautā mīlēja, pasaulē cienīja, bet padomju vara pasniedza kā paraugu sociālisma pārākumam pār kapitālismu.
Būdams žurnālistikas students, pētīju pagājušā gadsimta 60. un 70. gadu publikācijas laikrakstos par Jāni Lūsi.
Izkristalizējās vairāki interesanti aspekti, kādus neatkarīgā mediju pasaulē nav iespējams novērot, piemēram, kā sports kalpoja par sociālisma reklāmu.
“Es jutu, ka tiku pasniegts kā nacionālais varonis. Sportisti vieni no retajiem redzēja, kā cilvēki dzīvo otrpus dzelzs priekškaram. Tautā bijām mīlēti. Protams, attieksme pret Latvijas sportistiem Maskavā bija neuzticīga.
Par vietu zem saules man visu laiku nācies cīnīties, jau sākot no brīža, kad iestājos Fiziskās kultūras institūtā (LVFKI),” toreiz man skaidroja Jānis Lūsis.
“Mūsu darbībām nemitīgi sekoja līdzi. Esmu pārliecināts, ka tiem sportistiem, kas brauca uz sacensībām ārzemēs, dzīvokļos noklausījās telefonsarunas. Cilvēks jau pie visa pierod, arī mēs pieradām. Palīdzēja tas, ka spēcīgākie sportisti tomēr bija vajadzīgi tiem, kas atradās augšā. Šā iemesla dēļ viņi mūs neuzlūkoja tik stingri.”
Kad 1962. un 1963. gadā Lūsis uzvarēja visās sacensībās, sabiedrība viņu uztvēra kā varoni, laikraksta “Sports” veiktajās aptaujās viņš tika atzīts par populārāko sportistu. Gadu vēlāk no Jāņa gaidīja olimpisko zelta medaļu.
Nesagaidīja, un attieksme mainījās – nu viņš aptaujā vairs bija tikai trešais.
Mediji pēc Tokijas olimpiskās bronzas akcentēja nevis sasniegto, bet gan citus aspektus, pirmkārt, komandu cīņu, kurā pēc iegūto medaļu skaita ASV diezgan pārliecinoši pārspēja Padomju Savienību.
Augstākās aprindas par apsveikumiem “piemirsa” (vismaz presē tas nav atzīmēts).
Četrus gadus vēlāk, kad Lūsis no Mehiko atgriezās ar olimpisko zeltu, viņu sumināja kā Latvijas Komunistiskās partijas, tā valdības vadītāji. Turpretim sudrabs 1972. gadā Minhenē atkal bija vilšanās.
“Maskavā to uztvēra ne gluži kā zaudējumu, bet kā neveiksmi gan. Lai arī pirmās vietas ieguvējam zaudēju tikai par diviem centimetriem. Pirms olimpiādes man gatavoja Ļeņina ordeni, bet zeltu neieguvu, un arī ordeni nepiešķīra.
Visi skaitīja tikai medaļas, cilvēks sociālismā nenozīmēja neko. Tas bija sistēmas lielākais posts,” norādīja Jānis Lūsis.
Kādā 1977. gada intervijā Jānis Lūsis teicis: “Te gan jāpiebilst, ka medaļu skaitīšanu es nebūt neuzskatu par sporta augstāko jēgu.
Visvairāk jūtos gandarīts, ka tuvās un tālās zemēs, daudzu valstu stadionos man vairākkārt izdevies sekmīgi pārstāvēt padomju sportu, Padomju valsti, kas sākās pirms 60 gadiem ar Lielo Oktobri.
Savos ceļojumos esmu pārliecinājies, ka tikai sociālistiskā sabiedrība paver iespējas visai tautai un katram cilvēkam nodarboties ar fizisko kultūru un sportu.”
Ar ceturtdaļgadsimta starpību viņš skaidroja: “Sportisti gandrīz visu gadu atradās ārzemju nometnēs, piedalījās sacensībās. Tas sociālismam bija kā reklāma, lūk, kādi mums sportisti, kāda laba sistēma un tā tālāk. Bez šaubām, arī es, sasniedzot augstvērtīgus rezultātus, uztvēru to, ka esmu kā sava veida reklāmas objekts.
Lai gan visi zināja, ka sociālisms ir draņķīgāka iekārta nekā kapitālisms, Maskava par katru cenu gribēja pierādīt pretējo.
Ne sportisti, ne citi iedzīvotāji par to nedrīkstēja runāt. Arī žurnālisti zināja, ka mēs tā nedomājam, bet tas bija tāds dzīves štamps – jāslavē un viss.”
Vēl Lūsis slavinošā toņkārtā pieminējis 1977. gadā pieņemto jauno PSRS konstitūciju.
Kad vaicāju, vai viņš tiešām tā domājis, sirmā trenera sejā parādījās smīns: “Tajā laikā bija sākusies sociālisma krīze. Jā, arī mani ievilka partijā. Runāja tā, kā vajadzēja viņiem, proti, kungiem.
Visā sabiedrībā bija pieņemts tā runāt. Patiesībā cilvēki runāja vienu, domāja ko citu un darīja vēl citādi.”
Laika un cīņas biedri par Jāni Lūsi
Daumants Znatnajs, Jāņa Lūša studiju un kopmītņu istabiņas biedrs LVFKI: “Latviešu tautai tāda varoņa kā Jānis Lūsis vairs nebūs. Unikāls ar savu vienkāršību, zemnieka raksturu, maz runāja, nesakāpa galvā.
Bija tik vienkāršs, ka nevarēja saprast, kā cilvēks var būt lielīgs, plātīgs. Reiz abi ar sievu Elvīru parādījās Rīgā glaunos kažokos, apkārt sprieda – redz, kāds bagāts. Nopirka no prēmijas, viņš nebija bagāts, neprata naudu taisīt.
Kad sākās Latvijas laiki, viņu pieaicināja kļūt par veikala līdzīpašnieku, bet vajadzēja tik Lūša vārdu un naudu. Saprata, ka ar viņu nerēķinās, un ātri bija ārā no tā pasākuma, ar to arī biznesa gaitas sākās un beidzās.
Komunistiskajā partijā Jānis iestājās, lai varētu turpināt karjeru, bez tās nebūtu kļuvis par PSRS izlases galveno treneri. Daudzi Latvijā knābāja – tu partijā un armijā.
Lūsis pateica – man vajadzēja ēst. Tāds bija tas laiks. Maskavā pirms Minhenes olimpiādes Jānim Lūsim bija sagatavoti pulkveža uzpleči, augstākie apbalvojumi, ar tiem būtu cita alga.
Bet zelts nebija, un tad jau tu vairs neesi cilvēks. Jānis bija īsts latviešu zemnieks labākajā nozīmē – nebija nopērkams un nebija pierunājams.”
Dainis Kūla, olimpiskais čempions šķēpa mešanā:
“Jānis Lūsis kļuva par tik izcilu sportistu rakstura dēļ. Augumā stipri mazāks par mani, bet ļoti neatlaidīgs, gribēja pierādīt visiem, ka ir labākais pasaulē, un to izdarīja daudzu gadu garumā.
Pirmo reizi tikāmies 1976. gadā, kad es sāku mest šķēpu, bet viņš beidza karjeru. Gatavojoties Maskavas olimpiskajām spēlēm, Lūsis bija PSRS izlases galvenais treneris, braukājām pa nometnēm un tad vienā komandā spēlējām basketbolu.
Jānim bija četrdesmit gadi, bet darbojās virtuozi, ļoti azartisks un varēja parādīt, ka ir spējīgs, varošs.
Labi sapratās ar visiem sportistiem, tāpēc viņu cienīja arī citu disciplīnu pārstāvji. Reiz bijām nometnē Fergānā Uzbekistānā, un vietējā pašvaldība uzaicināja ciemos, pie ezera atpūtāmies, ēdām plovu, augļus.
PSRS izlases sportisti visās pilsētās bija lielā cieņā. Sākumā nometnēs savā starpā runājām latviski arī citu klātbūtnē, bet mums aizrādīja, ka citi nesaprot, tad bijām spiesti pāriet uz krievu valodu.
Daudziem jaunajiem sportistiem Jānis Lūsis bija kā etalons, Latvijas šķēpa mešanā viņš ir lielais celmlauzis, pārējie centās atdarināt.”
JĀNIS LŪSIS
19.05.1939. – 29.04.2020.
Olimpiskais čempions (1968.), vicečempions (1972.) un bronzas medaļas ieguvējs (1964.)
Divreiz labojis pasaules rekordu – 1968. gadā Somijā (91,98 m) un 1972. gadā Zviedrijā (93,80 m)
Četrkārtējs Eiropas čempions (1962., 1966., 1969., 1971.)
12 reizes uzvarējis PSRS čempionātā
Uzņemts Starptautiskajā vieglatlētikas asociāciju federācijas Slavas zālē (2014.)
Latvijas Gada balva sportā par mūža ieguldījumu (2009.)
Triju Zvaigžņu ordenis (1999.)
