Anda Līce: Rodas pārliecība – no mums vienkārši grib atkratīties 6
“Visi operatori ir aizņemti” – tā šodien atbild komunālo pakalpojumu dienesti, kad pilsoņi pie tiem vēršas telefoniski, lai tiktu pie skaidrības par tarifiem un maksājumiem.
Rodas pārliecība – no mums vienkārši grib atkratīties cerībā, ka mums apniks klauvēt un mēs pārstāsim visvarenos dienestus traucēt.
Šajā virzienā tiešām plats solis tika sperts, institūcijām pārejot uz bezkontaktu saziņu ar patērētājiem. Bet anonimitātes lauks paplašinās ne tikai šajā jomā.
Pilsoņu labumam radītais visu līmeņu birokrātiskais pārvaldes aparāts praksē darbojas pēc principa – lieciet mūs mierā. Tāpēc notiek nemitīga staigāšana no vienas iestādes uz otru, rokās turot papīra formātā uzrakstītas izziņas un pārskatus, kamēr gaisu pa to laiku tricina runas par datorizāciju un birokrātijas samazināšanu.
Birokrātijai, tāpat kā jebkuram dzīvam organismam ir tieksme augt un sevi atražot. Tas rada milzīgas iespējas spekulācijām un manipulācijām ar pilsoņu attieksmi un uzvedību.
Tam spilgts piemērs ir ANO migrācijas pakta nesen saceltais skandāls. No sabiedrības, kurai šis pakts netika skaidrots un dots laiks tā detalizētai apspriešanai, tā pretinieki prasīja tūlītēju viedokļa paušanu, bet aizstāvji centās pēc iespējas ātrāk paktu balsošanā dabūt cauri.
Kā vienu, tā otru argumenti tikai vēl vairāk sajauca prātus, un sabiedrībai joprojām nav skaidrs, kas un ar ko šajā situācijā spekulē un ar ko visi riskē.
Jebkuras dzīvas radības uzvedību lielā mērā diktē bailes, mūsdienu politiķi tās izmanto par visiem simt procentiem. Cilvēki pamatoti baidās gan no migrantiem, gan no tā, ka Latvija paliks tukša no iedzīvotājiem, taču politiķi tikpat kā neko taustāmu nedara, lai tas nenotiktu. Kāpēc nedara?
Tāpēc, ka lielai viņu daļai Latvijas valsts nākotne nerūp, liela, iespējams, pat lielākā darboņu daļa ir tikai un vienīgi darījumu cilvēki, un, tieši pateicoties visos līmeņos kupli sazēlušai kampēju morālei, valstij trūkst līdzekļu gan reemigrācijas plāna īstenošanai, gan tam, lai emigrāciju samazinātu, kā arī tam, lai sabiedrībai visu pienācīgi izskaidrotu.
Visi operatori, par tādiem var saukt gan valsts lēmēju, gan izpildvaru, diemžēl ir tik ļoti aizņemti ar savām politiskajām spēlēm, ka nav iespējams pat sastādīt valdību.
Kā mums, ierindas pilsoņiem, rīkoties situācijā, kad notiek kādi slēpti procesi un lietas uz priekšu neiet? Savu viedokli par kādiem jautājumiem izteikt tikai tad, kad ir iegūta skaidrība, kas mūslaikos nav nemaz tik viegli izdarāms, un pieprasīt visu valstij svarīgu jautājumu apspriešanu tā, kā to paredz demokrātijas principi un likumdošana.
