– Ja mēs raugāmies uz Latvijas kopprodukta pieauguma tempiem, kas pagājušajā gadā bija vien 2,7%, un skopo investīciju plūsmu, izskatās, ka Latvija nekad nespēs sasniegt vidējo ES ienākumu līmeni, par apdzīšanu nemaz nerunājot. 36
– Diemžēl tā izskatās, turklāt prognozes liecina, ka tuvākajos gados maz kas radikāli mainīsies. Vēl viens iemesls, kas veicinās turpmāku cilvēku aizplūšanu no valsts.
– Jo vairāk tāpēc, ka visā Rietumeiropā patlaban vērojams darbaspēka trūkums…
– Tā tas ir – lai gan daudzās Eiropas zemēs, kā Francijā, Lielbritānijā, Īrijā, Norvēģijā dzimstība ir augstāka nekā Latvijā.
– Varbūt salīdzinoši lielais bērnu skaits šajās valstīs skaidrojams ar pēdējos gadu desmitos notikušo migrāciju no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem uz Eiropu?
– Tikai daļēji. Arī sievietēm no Latvijas, kas ieceļojušas Īrijā un Lielbritānijā, vidēji ir divi un pat vairāk bērni. Tātad cēlonis meklējams ne tik daudz tautu mentalitātē, cik sociālajā nodrošinājumā, valsts atbalstā ģimenēm ar bērniem. Labvēlīgos ekonomiskos apstākļos Latvijas sievietes noteikti spētu nodrošināt tautas ataudzi, par to nav nekādu šaubu. Protams, kultūras, tradīciju un sociālo normu lomu pilnībā ignorēt nevar. Lai gan arī Vācijā ir ieplūduši daudzi imigranti, it īpaši no Turcijas, tomēr vidējā dzimstība šajā valstī, kas ir viena no bagātākajām Eiropā, ir pat vēl zemāka nekā Latvijā.
– Vai jums būtu zināma kāda brīnumrecepte, kas sekmētu cilvēku atgriešanos Latvijā?
– Bieži esmu teicis – mēs nu nekādi nevaram piespiest vai pierunāt cilvēkus izšķirties par šādu rīcību. Vienīgais, kas ir mūsu spēkos – nedaudz palīdzēt tiem, kuri šādu lēmumu ir pieņēmuši paši. Darba vietas, algas, sociālā drošība, valsts pārvaldes kvalitāte ir tikai fons, kas šādu izšķiršanos var nedaudz sekmēt, bet ne jau vienmēr tas ir pats nozīmīgākais faktors. Atgriezties var likt ģimenes apstākļi vai ilgas pēc mājām.
Viens no šķēršļiem ir valodas politika. Daudziem aizbraucējiem, īpaši jau sievietēm, “otrā puse” ir nelatvieši no citām Eiropas valstīm vai pat citiem kontinentiem. Braukt uz svešu zemi, zinot, ka tīri formāli, jau pēc likuma tev nebūs iespējams atrast darbu, – par šādu soli izšķirsies tikai retais. Tā nu iznāk, ka mēs reizē zaudējam divus potenciālos Latvijas iedzīvotājus. Attiecībā uz bērniem, kuri gājuši angļu skolās, – tiem latviešu valoda nav problēma, viņi to āgrāk vai vēlāk noteikti apgūs.
– Profesor, jūs pats savulaik esat studējis matemātiku Latvijas Universitātē, vēlāk doktorantūrā Pēterburgā. Kāpēc jūs, būdams matemātiķis, kas ir pieprasīta un labi apmaksāta profesija visā pasaulē, un tagad arī atzīts ekonomists, tomēr esat izvēlējies palikt Latvijā?
– Atbilde ir pavisam vienkārša – man te patīk dzīvot. Mēs bieži dzirdam – būs kolapss, pēdējais cilvēks izslēgs gaismu lidostā un tā tālāk. Nav bijis pasaulē gadījumu, ka lielākā daļa, pat puse cilvēku pamestu kādu valsti – arī vietās un laikos, kad saimnieciskā situācija bijusi daudz sliktāka nekā patlaban Latvijā. Visi nekad neaizbrauks. Kāpēc? Pēc savas dabas cilvēki iedalās divās daļās. Viena no tām nav īpaši mobila, un šādu cilvēku ir vairākums. Tieši viņi ir tie, kuri nodrošina sabiedrības stabilitāti, kuri paliks savā valstī vienalga kādos apstākļos. Un es esmu viens no tiem. Mēs gan nezinām, kas notiks pēc divām vai trim paaudzēm. Tehnoloģijas, cilvēku uzskati un vērtības patlaban mainās ļoti strauji. Bet tā jau būs pavisam cita pasaule.
