– “Baltu ciltis”, kā saprotu, atšķirsies no īsfilmas “Kurši”… 5
R. Ā.: – “Kurši” bija eksperiments, to taisījām praktiski bez naudas – nu, Kultūrkapitāla fonds iedeva 2000 latus…
L. Ā.: – … tos galvenokārt izpirkām karbonādēs un benzīnā. Cilvēki piedalījās, jo viņiem tas šķita interesanti. Bet katram ir savs darbs. Ja filmēšanās ir vienu dienu, var neaiziet uz darbu, mēs varam uzsaukt karbonādes pusdienām un samaksāt par benzīnu. Bet, ja filmēšanās garāka, tā nevar, kaut kad jau entuziasms beigsies. Pagaidām gan vēl ne, tas ir apbrīnojami, bet mēs jau arī nevaram izmantot vienas un tās pašas sejas visām ciltīm.
R. Ā.: – Šis projekts atšķiras – tagad mums pirmkārt jau ir finansējums Latvijas simtgades programmā – 149 000 eiro.
L. Ā.: – Tomēr galvenais, ar ko “Baltu ciltis” atšķiras no “Kuršiem” – izlēmām, ka vajag naratīvu, kuram skatītājs var sekot līdzi. Tādēļ filmā būs sižeta līnija par Gotlandes tirgotāju Larsu, kurš apceļo baltu ciltis. Otrs, mēs šajā filmā gribam izmantot daudzveidīgākus tehniskos paņēmienus – tām lietām, ko nevaram nofilmēt, būs animācija, arī grafiskie kadri. Negribam parādīt tikai akmeni, kuram kaut ko fonā stāsta zinātnieks, un katram skatītājam pašam jāizdomā vizuālais tēls. Galu galā neejam jau uz kino radiolugu klausīties. Tādēļ mums ļoti svarīgi, lai būtu personāži ar atbilstošām sejām – lai nebūtu pārāk mūsdienīgas frizūras, pārāk koptas bārdas.
R. Ā.: – Senatnes rekonstrukciju klubos sāk aptrūkties seju. Jau filmējām lietuviešus, igauņus. Baltkrievi gribētu, bet to ļoti grūti noorganizēt.
L. Ā.: – Mēs ļoti novērtējam, ka ir vēstures rekonstruktoru klubi. Lai arī viedokļi viņiem dažkārt atšķiras, bet tas entuziasms, atsaucība, pretimnākšana – tie ir nenovērtējami.
R. Ā.: – Mums poļi stāstīja, ka viņi filmējuši senos prūšus un iedevuši tērpus aktieriem. Aktieri tajos pārvietojušies neveikli, nepārliecinoši, bet rekonstruktori ar tādiem tērpiem dzīvo, tādēļ sanāk daudz dabiskāk, interesantāk.
L. Ā.: – Vēsturnieki diskutēja par apbedījumā atrastu bronzas rokassprādzi – vai tā tikai ielikta kapā pēc nāves, lietota uz godiem vai valkāta ikdienā. Viens no rekonstruktoriem izmēģināja valkāt, teica – ar to rokassprādzi viņš nometnē gandrīz visus māla traukus sasitis, jo gluži vienkārši par smagu. Nu skaidrs, tātad tas nebija ikdienas tērps. Protams, to neviens nekad nepierādīs, bet rekonstruktori jūt tās praktiskās lietas.
– Grūti iedomāties, ka tik vērtīgu un diezgan grūti izgatavojamu lietu kaltu tikai ielikšanai apbedījumā, bet ko mēs zinām par to laiku?
R. Ā.: – Tieši tajā laikā, par kuru būs mūsu filma, domāšana no konkrētās transformējās simboliskajā, viņi jau sāka dot līdzi apbedījumos miniatūras figūriņas. Mūsu scenārists vēsturniekam Artūram Tomsonam reiz uzdeva jautājumu: kas 13. gadsimtā ir zobens mūsdienu izpratnē? Viņš atbildēja, ka tas ir kā premiumklases viedtālrunis – labākais “Samsung” vai “iPhone” modelis – dārgs, protams, un prestižs, bet tomēr pieejams. Bet pāris gadsimtus agrāk tas bijis vēl nesalīdzināmi vērtīgāks, jo bija pilnīgi citas dzelzs ieguves un apstrādes tehnoloģijas. Agrākos laikos apbedījumos deva ļoti vērtīgas lietas līdzi, bija arī cilvēku upuri, zirgi bija ļoti izplatīti gan kuršiem, gan prūšiem, gan žemaišiem, bet labs zirgs 12. gadsimtā – tas ir kā tagad kāds savu BMW ieraktu zemē.
L.Ā.: – Es domāju, kādam oligarham jau noteikti ir.
– Esmu reizēm domājusi: tomēr mūsdienās, kantorī dzīvojot, mēs Jāņu tuvošanos un šos svētkus neizjūtam tā kā mūsu senči…
L. Ā.: – Droši vien ne, jo viss dzīves ritms toreiz atšķīrās.
R. Ā.: – Jā, tad juta gadalaiku maiņu, dzīvoja dabā, skaidri redzēja atnākam vasaras pilnbriedu, nevis kā tagad – paceļam acis no datora: o, Jāņi klāt! Faktiski ap šo laiku jau būtu jābūt krietni iedegušam, bet kādi mēs esam? Pavisam bāli.
L. Ā.: – Tuvākais, kā mēs to šobrīd varam izjust, ir makšķerēšana – pavasarī, ejot pa foreļupīti, viss ir kails, vasarā vizuļi pinas zālēs, rudenī augšana beigusies un rauj zāles ārā ar visām saknēm. Tur arī redzi dabas ritu – kā gājputni atlido, aizlido. To mēs arī gribam uzsvērt – šos četrus izteiktos gadalaikus, kas pie mums vēl joprojām ir, skarbas ziemas un karstas vasaras, zelta rudens un drūmais, skarbais rudens.
Par Jāņiem ir viena teorija saistībā ar seno dzīvesveidu – ne jau velti saka, Jāņu bērni. Ja bērns tiek radīts Jāņos, viņš piedzimst martā, aprīļa sākumā, un ir diezgan liela garantija, ka viņš izdzīvos, jo līdz rudenim būs saņēmis gana daudz saules un vitamīnu.
– Vai paši svinat Jāņus?
L. Ā.: – Vienmēr esam svinējuši, reti palikuši Rīgā – nu, varbūt pāris reižu pusaudža gados. Pagājušajā gadā mēs visu saulgriežu sadaļu filmējām uzreiz pēc Jāņiem, tā bija interesanta pieredze – bija uztaisīts autentisks ciematiņš, vēstures restauratori atnāca baltos kreklos. Visas meitenes iebrida pļavā vainagus pīt – nemaz nebija tik viegli sameklēt atbilstošu pļavu.
R. Ā.: – Tā kā mēs tagad esam rīdzinieki, tad mums parasti arī sanāk pacelt galvu un ieraudzīt, ka Jāņi klāt. Tāpēc jau mēs droši vien Jāņu sajūtu arī nevaram dabūt, ka nedabūjam pirms tam atrauties no darbiem, padzīvot dabā, izjust pilnbrieda tuvošanos. Bet tagad esam vecumā, kad draugi sāk pamazām iegādāties lauku mājas, turp arī pēdējos gadus braucam svinēt Jāņus. Arī šogad – mums ir draugs, Amerikas latvietis. Viņš dzīvoja Rīgā, bet tagad pārbraucis uz Ulmali, pirmo ziemu pārdzīvojis. Tā ka pa Jāņiem mēs droši vien brauksim uz Ulmali, līgot jūras krastā.
