Filmas “Baltu ciltis” veidotāji brāļi Ābeles: Visi latvieši ir hipiji 5
Programmā “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” atbalstīta brāļu Laura un Raita Ābeļu filma “Baltu ciltis”. Brāļi kļuva pazīstami ar kopdarbu – īsfilmu “Kastrāts kuilis”, kas ieguva “Grand Prix” 45. Tamperes filmu festivālā, tai sekoja vēl vairāki kinodarbi atšķirīgā stilistikā – arī BBC populārzinātnisko filmu stilistikā uzņemtā īsfilma “Kurši”. Uz sarunu saulgriežu laikā brāļus Ābeles aicināju gan tādēļ, lai uzzinātu, kā veicas jaunākajam projektam, gan arī lai aprunātos par to, kā vasaras saulgriežu svinēšana šodien atšķiras no tiem pašiem saulgriežiem pirms tūkstoš gadiem.
– Vispirms jājautā: cik tālu esat tikuši ar filmu “Baltu ciltis”? Pērn ap šo laiku stāstījāt, ka beigusies filmēšana Sēlijā un pārceļaties uz Latgali…
Raitis Ābele: – Tagad esam jau pusei pāri un no Latvijas ārā. Mums palikušas tagadējās lietuviešu ciltis un Polijas ziemeļi – prūši, jātvingi, galindi –, kuras visu laiku atbīdījām. Līdz rudenim būtu jāpabeidz filmēšana, un nākamā gada maijā paredzēta pirmizrāde.
Lauris Ābele: – Jā, atšķirībā no tradicionālas mākslas filmas mums nav tā, ka nofilmējam pa periodiem: ziemu, tad vasaru. Ir ļoti daudz lielu pārskrējienu. Šajā filmā svarīga arī daba, jo mēs joprojām dzīvojam ļoti zaļā valstī, turklāt seno cilšu – akadēmiski pareizi gan būtu teikt maztautu – pagāniskais pasaules skatījums ir ļoti pragmatisks, visi rituāli lielā mērā māca dzīvot saskaņā ar dabu.
– Kā nonācāt līdz domai par senvēsturei veltītu filmu?
R. Ā.: – Iemeslu ir daudz. Viens no impulsiem – alus festivāls “Meteņi”, ko rīko alus darītava “Labietis”. Turp brauc dažādi viesi, mazie alus darītāji arī no citām Eiropas valstīm, un viņi šo festivālu ietur senās tradīcijās. Atbrauca arī dāņi, kuri paši sevi uzskata par diezgan lieliem tradīciju kopējiem, ieraudzīja, ka viss izdekorēts ar puzuriem, spēlē etnomūziku. Viņi jautāja: kas te notiek? Tas, kas mums šķiet pašsaprotami, viņiem ir eksotika.
L. Ā.: – Var jau teikt, ka Jāņi ir transformējušies, nekas nav palicis no sākotnējām tradīcijām, tomēr tas, kā mēs dzīvojam, ar tik lielu dabiskās pasaules klātbūtni – citur Eiropā tas izzudis, bet mēs esam uzauguši ar ziemas un vasaras saulgriežu svinēšanu.
R. Ā.: – Tāpat – tēju vākšana. Amerikā saka: tā ir hipiju padarīšana. Nu, tad mēs visi esam hipiji. Tas ir pavisam normāli. Vecāmāte vāca tēju, mēs paši esam vākuši…
L. Ā.: – … ja tu pats nevāc, tad zini vismaz kādu, kurš to dara.
R. Ā.: – Mēs spēlējam grupā, un bundziniekam ir draudzene, par kuru zinām – viņa vāc tējas. Ja ko vajadzēs, pie viņas varēs dabūt. Bet amerikāņu drauga sieva brīnās: tas ir unikāli – kā jūs varat zināt, ko tai pļavā vispār var lasīt…
L. Ā.: – Viņa saka: mēs, latvieši, esam hipiji arī tāpēc, ka mums ir daudz koku vārdu – Bērziņš, Ābele, Kārkliņš. Pēc viņas teiktā, daudzi amerikāņi pat nezina koku nosaukumus, tikai pazīstamākos – kā kļava, ozols.
R. Ā.: – Un tad vēl – pirms sešiem septiņiem gadiem pie manis atbrauca ciemos draugs no Amerikas. Viņš man rāda uz Brīvības pieminekļa zvaigznēm un jautā, ko tās nozīmē. Es sāku skaidrot, ka tās simbolizē vēsturiskos novadus. “Jā, jā,” viņš saka, “es zinu – curonians, lettgalians…” “Kā,” es prasu, “kā tu zini?” Jā, viņš zina. Tad pajautāju kolēģes dēlam, kuram tobrīd bija 12 gadu, vai viņš zina? Nē, viņš nezina. Nu, Kurzeme, jā, Latgale, – tur vecāmamma dzīvo. Tas man aizķērās – amerikāņu puisis, pirms brauca, bija veicis izpēti, bet mūsu jaunieši jau neies neko pētīt, ko nevar atrast “Youtube”. Bet Latvijas senvēsture vizuāli šobrīd ir tukša niša, un, ja mēs to neaizpildīsim, kāds to noteikti izdarīs.
L. Ā.: – Apzināties savu vēsturi – tā ir tautas atmiņa. Svarīgi saprast, no kurienes nāc. Ja satiekam kādu vienaudzi no Lielbritānijas, viņi zina: kā cilvēks esmu tā un tā dēls, bet kā tauta esam ķeltu pēcteči, vareni karotāji. Mums šī pēctecība neparādījās politiskās iekārtas dēļ. Kas tad bija? Tikai Laimoņa Pura grāmatas, kuras padomju laikos varēja izdot, jo tur varēja atsaukties uz cīņu pret sliktajiem kristiešiem, rietumu kaitīgajām ietekmēm. Bet vizuāli nav nekā. Mēs jau nedomājam, ka ar to ļoti pacelsim nācijas pašlepnumu, bet vismaz tik daudz, lai, ja satiekas zviedru puika ar latviešu puiku, un pirmais saka: “Mēs bijām vikingi,” tad latviešu puika teiktu pretī: “Bet mēs bijām kurši!”
– … nodedzinājām jums Sigtūnu, tāpēc tagad ir Stokholma…
L. Ā.: – Tieši tā. Nacionālā identitāte parasti sākas ar nacionālo literatūru, bet mūsdienās ļoti svarīgi ir vizuālie mediji, un tas robs jāaizpilda.
R. Ā.: – Mums galvenais izdomāt, cik tālu ejam – gan ģeogrāfiski, gan vēsturē, jo filmā ir tikai 90 minūtes, tajās nevar visu izstāstīt. Tāpēc paņēmām kristietības ienākšanu un konkretizējām teritoriju. Un tā iet ārpus Latvijas robežām – iekšā Lietuvā, Baltkrievijā, Polijā. Ja runā par kuršiem, svarīgi parādīt, ka viņi tajā laikā nebija saistīti tikai ar Kurzemi. Piemēram, ar Gotlandi bija daudz lielāka saistība nekā ar Latgali. Man bija ļoti interesanta atskārsme: runājām ar vienu zviedru profesoru, un viņš stāstīja, ka bērnībā bijis Gotlandē, stāvējis pie jūras, un viņam bijusi sajūta: te ir okeāns, pasaules mala, tālāk nekā nav. Tāpat padomju laikā varēja justies arī liepājnieki – viņi zināja, ka pāri jūrai aizbraukt nevar. Jūra šķīra. Savukārt vikingu un kuršu laikos jūra vienoja. Tagad jūra joprojām šķir – mēs nevaram aizbraukt tieši uz Gotlandi vai Sāmsalu. Man tas likās ļoti interesanti, šis atšķirīgais skatījums.
L. Ā.: – Jā, arī par Sigtūnu – to laupīja kopā kurši ar sāmsaliešiem, tas nozīmē, ka notika regulāra komunikācija. Noteikti nebija tā, ka pirmoreiz satikās un uzreiz devās kopīgā karagājienā.