Māris Antonevičs: Kāpēc valdības vadītāja amatā vajadzīgs diplomāts? 8
Ziņa: kā Latvijas premjera kandidāti minēti pašreizējais Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andrejs Pildegovičs, Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš un Ārlietu ministrijas administratīvais direktors – valsts sekretāra vietnieks, bijušais Latvijas vēstnieks Japānā Pēteris Vaivars. Tieši pēdējais tiek uzskatīts par reālāko pretendentu. P. Vaivars jau apstiprinājis, ka būtu gatavs uzņemties valdības vadīšanu.
Iepērkoties tirgū, nereti gadās situācija, kad dažādu pārdevēju tirgotā prece šķiet aizdomīgi līdzīga, lai gan katrs apgalvo, ka tā ir “pašu audzēta”. Vēlāk gan izrādās, ka tirgotāji ir vien uzpircēji, bet viņu piedāvātajai mantai ir viens izcelsmes avots. Nav jau tā, ka tas uzreiz nozīmētu krāpšanos, bet nelielas aizdomas un neuzticību tas var radīt. Arī trīs piedāvātie premjera kandidāti nāk no viena “dārza”. Viņi visi ir diplomāti, Ārlietu ministrijas cilvēki. Vēl vairāk – pie tiem savā ziņā pieskaitāms arī iepriekš uzrunātais, bet neatsaucīgais eirokomisārs Andris Piebalgs (pirms tam Latvijas vēstnieks Igaunijā un Eiropas Savienībā), kurš gan ieguvis arī starptautisku kvalitātes zīmi un atpazīstamību.
Bet kāpēc Latvijai šobrīd par Ministru prezidentu vajadzētu tieši diplomātu? Uz to pārliecinošu atbildi nav sniedzis ne Valsts prezidents An- dris Bērziņš, ne arī kāda no partijām, kurām atbilstoši parlamentāras republikas principiem it kā jāvienojas par valdības vadītāju, jo prezidenta nosauktajai personai jebkurā gadījumā būs nepieciešams Saeimas vairākuma atbalsts.
Daži gudrības “graudi”, ko par diplomātiju un diplomātiem teikuši ievērojami cilvēki.
* “Diplomātija ir māksla pasūtīt cilvēkus uz elli tādā veidā, lai viņi vēl pajautātu virzienu.” (Vinstons Čērčils, britu politiķis)
* “Diplomātija ir arī māksla atlikt galīgo lēmumu, līdz visi sarežģījumi atrisinās paši no sevis.” (Paulu Koelju, brazīliešu rakstnieks)
* “Labs diplomāts vienmēr atcerēsies, ko viņam vajadzēja aizmirst.” (Herolds Makmilans, britu politiķis)
* “Diplomātija ir kā samta cimdi, kurus uzvilkt varas dūrei.” (Robina Hoba, amerikāņu rakstniece)
Secinājums – diplomāti ir cilvēki, kas pieprot pasniegt nepatīkamas ziņas pietiekami maigā veidā. Viņi ir labi runātāji, zina, ko ir un ko nav pieklājīgi teikt, spēj mainīt savu izturēšanos atkarībā no auditorijas. Ja atceramies, ka viens no trūkumiem, ko parasti savā darbībā gatavi atzīt valdošie politiķi, ir “komunikācija” (gan ar sabiedrību, gan starp koalīcijas partneriem), varētu pieņemt, ka pieredzējis diplomāts to palīdzēs atrisināt. Tomēr būtiski atcerēties, ka parasti diplomāti nav savos uzskatos un darbībā patstāvīgas personas. Viņi ir tikai pārstāvji. Un tā nemaz nav laba ziņa, ja par premjeru tiek iecelts kāds, kas pieradis pildīt pavēles no augšas, bet mēs īsti nezinām, kas šajā gadījumā būs “augšā”.
Kad valdības vadītāja amatam tika “izbrāķēts” “Vienotības” izvirzītais Artis Pabriks, Valsts prezidents bilda, ka viņš vēlētos “stiprāku kandidātu” no šīs partijas. Atceroties A. Bērziņa līdzšinējās nostādnes, radās iespaids, ka tiek gaidīta kāda persona ar tautsaimnieka pieredzi (“nepieciešamība pēc labām fiskālās politikas un makroekonomikas zināšanām”, kā teikts Valsts prezidenta kancelejas izplatītajā paziņojumā). Neviena no trim augšminētajām personām ar tādu īsti nevar lepoties. Tātad viņiem paredzēta kāda cita misija. Daži jau pasteigušies P. Vaivara biogrāfijā atrast faktu, ka viņš savulaik ir bijis Jāņa Jurkāna vadītās Tautas saskaņas partijas biedrs, un 5. Saeimas vēlēšanās kandidējis no apvienības “Saskaņa Latvijai – atdzimšana tautsaimniecībai” saraksta.
