“Visi ir sabraukuši viesi” 0
Dzejnieks un multimediju mākslinieks, viens no tekstgrupas “Orbīta” dibinātājiem Artūrs Punte (1977) dzimis Rīgā. Beidzis M. Gorkija Maskavas literatūras institūtu. Ikdienā strādā reklāmas jomā.
Raksta dzejoļus krievu un latviešu valodā. Publicējies almanahos un multimediju izdevumos “Орбита”, žurnālos “Даугава”, “Karogs”, “Luna”, “Латвийская литература”, krājumos un almanahos “Dengi/Науда”, “Dzejas diena”, “Спутник” (Kemerovo), “Вавилон” (Maskava), “Nell`orbita di Riga” (Itālija), “Ars poetica” (Bratislava), žurnālā “Ariel” (Zviedrija), antoloģijās “Братская колебель” (Maskava), “Девять измерений” (Maskava), “Ос-вобожденный Улисс” (Maskava), “Воздушный змей” (Tartu), “World Literature Today” (ASV) u. c. A. Puntes dzejoļi tulkoti latviešu, angļu, vācu, slovāku, zviedru, lietuviešu, igauņu, serbu, somu un itāliešu valodā. Atdzejojis krieviski Ingas Gailes, Jāņa Elsberga, Jo un citu latviešu dzejnieku darbus. Vairāku poētisku videodarbu autors, viens no poētiskā videofestivāla “Word in Motion” organizētājiem. Visu almanahu “Орбита” u. c. izdevumu redaktors, viens no krājumu “Dengi/Науда” un antoloģijas “Krievu mūsdienu dzeja Latvijā” sastādītājiem. Drīzumā iznāks dzejas krājums “Poētiskie veltījumi”. Grupas “Orbīta” sastāvā saņēmis Literatūras gada balvu dzejā par almanaha “Orbīta” 4. numuru DVD un kompaktdiska formātā (2005). Bet par instalāciju “Radio siena” Mākslas festivālā “Cēsis 2012” grupa tika nominēta “Purvīša balvai” un Sergeja Kurjohina prēmijai (Krievija).
– Grupa “Orbīta” intriģē ar divu jomu – dzejas un video – apvienojumu. Vai redzat žanru saplūsmi kā potenciāli visaptverošu 21. gadsimta tendenci vai tomēr saglabāsies arī “tīrās” jomas?
A. Punte: – “Orbīta” apvieno ne dzeju un video vien – mums ir arī skaņu ieraksti, performances, kas līdzinās eksperimentālās mūzikas koncertiem, lekcijas, tīkla projekti, instalācijas, grāmatu dizains un vizuālās mākslas darbi. Galvenais dzinulis tam, manuprāt, ir ziņkārība.
Jebkurai mākslai, arī dzejai, izolētība nozīmētu nāvi – tāpēc ir tikai dabiski, ka dzejnieki interesējas par citām jomām. Civilizācijas mērogā sinerģijas procesi ir aicināti glābt pasauli no pārliekas specializācijas.
Protams, ir ļoti svarīgi “urbt dziļumā”, strādāt “tīrās” jomās, bet starp šīm aizvien dziļākām “šahtām” jābūt komunikācijas kanāliem un caurstaigājamiem tuneļiem, kas savstarpēji bagātinātu tos “dziļurbumus” un ienestu tajos svaigu gaisu. Tad kļūs acīm redzamāk arī tas, ka, piemēram, starp kādu 19. gadsimtā uzrakstītu dzejoli un skārienjutīga ekrāna izgudrošanu ir ļoti cieša saikne.
– Esat gan latvietis, gan krievs. Kā tas ietekmē jūsu skatījumu uz pasauli?
– Izvēlos būt krievs. Jo būt latvietim šobrīd nozīmētu atrasties pastiprinātas valsts un oficiālas ideoloģijas ietekmes laukā, nest valstiskas, virspersonīgas misijas nastu. Vai man to vajag?! Kad mūsu valdošā politika pārstās būt etnocentriska – varēšu vispār atteikties no tautības – tas būtu ideāls variants.
– Vai māksla, kultūra, jūsuprāt, var palīdzēt saliedēt sabiedrību?
– Neesmu pārliecināts, ka sabiedrība ir jāsaliedē… Tas ir ieguvums tikai no nodokļu ievākšanas viedokļa. Drīzāk jāstiprina iecietība, jāmazina vardarbības ietekme, jāsludina dzīves vērtība – šajos procesos laikmetīgai kultūrai ir liela nozīme, jo tā demonstrē lielu toleranci attiecībā uz estētiku/mākslas koncepciju daudzveidību un līdztiesīgu blakuspastāvēšanu.
– Kur visvairāk jūtaties mājās?
– Mājās.
Agnesei 80
Visi ir sabraukuši viesi
vecmammiņ pilns pagalms
ar mašīnām lukturi izgaismo
tukšus pamatus visi mūsējie
šeit kam zobu nav un kam
vēl tikai būs un arī tie kam
nav par ko ielikt jā Ēriks arī
ir atbraucis protams ar sievu
re kur tev dāvana sēdieties dziedāsim
pie galda “raudāja māte” lai
sievietes dzied ar tevi es
neatceros vārdus vecāmāte
vienmēr raud kad mēs pasūtām
viņai šo dziesmu televīzijā
rudenī Ata gleznas nopirka
Minhenē jums šķūnī es skatos zirgs
bez pakaviem naglas nevar dabūt
bet tās kas ir par īsu apklustiet
kad citi dzied ko darīt un neviena
kalēja piecdesmit kilometru apkārtnē
mūsu aģentūras radošajam
uzvārds ir Kalējs protams Rīgā
ir viss vecmammiņ nerunā lūdzu
ar televizoru vismaz kamēr mēs
esam šeit par tādu naudu šeit
var māju ar zemi dabūt kā tu domā
vecmammiņa nedusmojas par to
zemes gabalu ko pārdevām
steidzami vāciešiem varbūt nezināja
kas tur 10 ha un pamati aizauguši bet
bijām taču spiesti kreditori negribēja
gaidīt ko tie tur cels es dzirdēju
viesu namu man ir tosts mēs vēl
atgriezīsimies un uzcelsim uz visiem
tukšiem pamatiem jaunas mājas kā bija
vectēva laikos drīz mēs iesim tiesā
un mums atgriezīs visas mājas kas
viņam piederēja Strenčos varbūt atļausiet
man ir tosts mums būs veikali pirmajos stāvos
un lauku viesnīcas kafejnīcas degvielas
uzpildes stacijas Tartu šosejā tikai lūdzu
nerunā ilgi Mārīte ies mācīties redzi
Valda vairs nedzer un Vilnim arī būs darbs
mēs dosim savām firmām mūsu uzvārdu
vecmammiņ tev jādzīvo lai to redzētu jādzīvo
kamēr jaunākais no mazdēliem
nav apprecējies Voldemārs bet viņš
arī netaisās kuš es saku omītei
jādzīvo kamēr viņam nav bērnu.
Melodramatiskais neiespējamais
jebkurš cilvēks šajā vecumā zina:
nav iespējams nedziedāt līdzi
“Love Will Tear Us Apart Again”
nav iespējams nedejot
pie “Common People”
jebkurā izpildījumā
nav iespējams neapraudāties
klausoties “One” ja vien
to nedzied pats Bono
bet nav iespējams iemācīties
“Aijā žūžū lāča bērni» lai
nākamreiz pareizi nodziedātu bērnam
Kā tur bija? Pekaināmi kājiņāmi…
